Pēdējā desmitgadē īpaši intensīvi mūsu pilsētas vidē ienāk jauni būvniecības elementi. Visuzkrītošāk sevi piesaka plastmasas logi un durvis.
Pēdējā desmitgadē īpaši intensīvi mūsu pilsētas vidē ienāk jauni būvniecības elementi. Visuzkrītošāk sevi piesaka plastmasas (PVC) logi un durvis. Mums tas ir kas jauns. Rietumos tie parādījušies 20. gadsimta 50. gados un jau zaudējuši savu aktualitāti un popularitāti. Diemžēl pie mums plastmasas pakešu logi ir pieprasīti ne tikai jaunām ēkām, tos pieprasa arī vēsturisko ēku īpašnieki, piemēram, valsts nozīmes arhitektūras piemineklī dzīvojamā ēkā Dambja ielā 17.
Pēc arhitektūras un mākslas vēstures speciālistu atzinuma, arhitektūras vēstures liecību (Latvijā par īpaši vērtīgām uzskata ēkas, kas celtas līdz 1954. gadam) vērtība ir to autentiskums. Ēkas vērtību samazina gan oriģinālo daļu iznīcināšana, gan neatbilstoša materiālu un formas izvēle atjaunošanas laikā.
Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija izdevusi arhitekta Ilmāra Dirveika grāmatu «Rīgas dzīvojamo māju logi. 19. gs. vidus – 20. gs.», kas veidota kā analītisks apskats un palīgs vēsturisko ēku īpašniekiem, kuri atjauno savus īpašumus. Tā, protams, noderīga ne tikai rīdziniekiem. I.Dirveiks atzīst, ka šis izdevums ir ilgu gadu pētījumu apkopojums, varbūt dažos jautājumos parādījušās jaunas nostādnes, tomēr galvenās ir nemainīgas un analītiski pamatotas. Pēc autora domām, koka logiem ir ievērojamas priekšrocības salīdzinājumā ar plastmasas analogiem, jo īpaši vēsturiskajās ēkās. Latvijā logu izgatavošanai visbiežāk izmantotā koksne ir priede, pēc tam egle. Šo koku sugas ne vien labi padodas žāvēšanai, bet arī pakļaujas mitruma un kaitīgu mikroorganismu iedarbībai. Tomēr agrāko gadsimtu būvgaldnieki ievēroja koku ciršanas un sagatavošanas laiku, tāpēc sveķi darbojās kā dabīgie koksnes konservanti. Jau 19. gadsimtā gatavotie logi, ja ievēroti piemēroti lietošanas režīmi, saglabā kvalitāti vairāk nekā simts gadu. Šodien pilnveidojušies koksnes aizsardzības līdzekļi, kas arī ļauj koka logiem kalpot vairāk nekā gadsimtu. Grāmatas autors saskata vairākas koka logu priekšrocības. Pieminēšu tikai dažas svarīgākās:
koksne ir vienīgais būvmateriāls, kura resursi atjaunojas;
koka izstrādājumi ir ekoloģiski un cilvēkam piemēroti;
koka būvizstrādājumi ir videi nekaitīgi, to utilizēšana nenodara ļaunumu;
koks ir labs siltumizolators un aizsargā pret radiāciju;
zemas temperatūras nerada negatīvu efektu, koka izturība pat nedaudz palielinās;
koka logi ir elpojoši, palīdz novērst mitrumu un pelējumu telpā, kurā nav atbilstošas ventilācijas;
koks degot neizdala indīgas vielas, to īpaši apstrādājot, var panākt ilgāku noturību pret liesmām;
jaunu koka logu lietošana vēsturiskajās ēkās nedegradē kultūrvēsturisko vidi.
I.Dirveiks uzsver, ka oriģināla aizstāšana ar kopiju nav optimālais ceļš. Jauna «vēsturiskā» loga projekts var attaisnoties tikai tad, ja tā realizācijā netiek samazināta ēkas arhitektoniskā vērtība. Protams, nav atbalstāma 20. gadsimta 90. gados sāktā prakse, vēsturiskajās ēkās mainot logus, lietot plastmasas izstrādājumus.
Latvijas arhitektūras vēstures speciālists, Latvijas Arhitektūras muzeja direktors, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja vietnieks arhitekts Jānis Lejnieks atzinīgi vērtē kolēģa Ilmāra Dirveika darbu, jo tas ir noderīgs ne tikai pieminekļu inspektoriem, bet arī pieminekļu īpašniekiem un apsaimniekotājiem. Komentējot pēdējos gados raksturīgo logu konstrukciju «plastmasizāciju» vēsturiskajos pilsētu centros, J.Lejnieks teic, ka tas neatbilst pieminekļu aizsardzības likumam, kas prasa maksimāli saglabāt vēsturisko ēku autentiskumu. Tas attiecināms arī uz plastmasas logiem un durvīm arhitektūras pieminekļos. Kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori var uzlikt maksimālo sodu 250 latu un panākt, ka aplamības tiek novērstas. Arhitektūras muzeja direktors uzskata, ka plastmasas logu un durvju problēmu vajag aktualizēt. Vēsturisko ēku īpašniekiem būtu jāapzinās sava atbildība un ir jāatbalsta tie, kas uztur amata prasmi, gatavojot vai restaurējot koka logus un durvis.
Jāpaiet laikam, lai sabiedrība, jo īpaši kultūras pieminekļu īpašnieki, izprastu vēsturiskā mantojuma nozīmību. Labs stimuls tam var būt arī tādas publikācijas kā Ilmāra Dirveika grāmata.
