Vakar Raiņa un Pētera ielas krustojumā piedzīvoju asa sižeta filmas cienīgu situāciju. Pašvaldības policists, lecot pāri žogam, centās aizturēt likumpārkāpēju. Otrs steidzās palīgā no citas sētas puses. Izrādās, aiz žoga atradās zaglis, kurš rīta stundā kaudzē krāmēja svešus metālizstrādājumus. Prieks par godprātīgajiem darba pienākumu pildītājiem bija īss – ziņu lentēs parādījās informācija par diviem Jelgavas ceļu policistiem – kukuļņēmējiem.Laikam katrs no mums atmiņā var atsaukt gan pozitīvus, gan negatīvus atgadījumus ar likumsargiem. Taču retais aizdomājas, ka valsts un pašvaldību dienestu darbinieki, kukuļu devēji un ņēmēji, ir no mūsu vidus – ar viņiem vienā smilšu kastē ir spēlējušies un vienā skolā gājuši gan žurnālisti, gan skolotāji, gan domnieki un projektu vadītāji. Amatpersonas ir kā sabiedrības veselības indikators, kas rāda gan sociālās problēmas valstī, gan mūsu katra godaprātu, samaitātību un cenu. Šā gada sākumā Jelgavā aizturēti vairāki autovadītāji, kuri ceļu policistiem piedāvājuši kukuli. «Kamēr būs devēji, būs arī ņēmēji,» vakar, komentējot Jelgavas policistu veiksmīgo cīņu ar kukuļdevējiem iepriekš, atzina Valsts policijas pārstāve Sintija Virse. Sabiedrība bieži nosoda tikai otros, nepievēršot uzmanību tam, ka dāsno un ne tik dāsno devēju nemaz nebūtu, ja iepriekš nebūtu fiksēts likuma pārkāpums. Savukārt par policistiem ziņu portālu komentētāji tikai paņirgājas – pārāk maz deva, ja jau neņēma.Neatbalstu kukuļņemšanu. Arī devēji man netīk. Bet tādā sabiedrībā dzīvojam – vieni pārkāpj likumus, citi, aizbildinoties ar zemu atalgojumu un piemaksu neesamību, ļauj izvairīties no atbildības. Priecē vien tas, ka viņu ir mazākums, bet diemžēl teiciens par darvas pilienu medus mucā joprojām ir spēkā.
