Gatavojoties likumprojekta «Par valsts budžeta projektu 1998. – 1999. gadam» apspriešanai Latvijas Republikas Labklājības ministrija piektdien rīkoja preses konferenci.
Gatavojoties likumprojekta «Par valsts budžeta projektu 1998. – 1999. gadam» apspriešanai Latvijas Republikas Labklājības ministrija piektdien rīkoja preses konferenci «Latvijas veselības aprūpes attīstības reforma un tās finansējuma problēmas». Uz žurnālistu jautājumiem atbildēja jaunais veselības valsts ministrs Viktors Jaksons, Ārstniecības departamenta direktors Oskars Velmers un labklājības ministrs Vladimirs Makarovs.
Veselības aprūpes reformas pamats ir radīt sistēmu, kas maksimāli uzlabotu un saglabātu iedzīvotāju veselību un novērstu slimību, nevis rūpētos par sekām un tikai ārstētu slimību. Tas liecina, ka veselības aprūpes sistēmas centrā ir primārās veselības aprūpes ārsts jeb ģimenes ārsts. Finansējums, kas paredzēts ambulatorajai palīdzībai, pamatā tiek orientēts uz ģimenes ārstu. Aug ģimenes ārsta atbildība par pacienta un visas ģimenes veselību. Ārsts izvērtē pacienta veselības stāvokli un nosūta viņu tālāk ārstēties. Tā nauda ar primārās aprūpes ārsta ziņu «seko» pacientam, ja vajadzīgs, līdz pat slimnīcai.
Ir paredzēts arvien lielāku finansējuma daļu novirzīt uz ambulatoro veselības aprūpi, sevišķi palielinot bezmaksas medikamentu lietošanas apjomu, kas tādējādi mazinās pacientu nonākšanu stacionārā. Stacionārs pēc būtības veiks to veselības aprūpes daļu, ko tiešām vairs nevarēs veikt ambulatori. Samaksa tiks veikta par ārstēto diagnozi, nevis gultasdienu. Ārsts būs ieinteresēts veikt efektīvu, ātru izmeklēšanu un ārstēšanu. Arī šeit pacienta intereses un veselības aprūpes kvalitāti nodrošinās gan ārsta godaprāts un ārstēšanas kvalitātes kontrole, gan arī mediķa finansiālā ieinteresētība, jo arī ārstējošā ārsta interesēs būs vesels pacients. Savukārt PACIENTA BRĪVA IZVĒLE, kurā stacionārā saņemt palīdzību (jo nauda «sekos» pacientam), noteiks šīs slimnīcas ieinteresētību ārstēt kvalitatīvi un tā rūpēties par savu prestižu.
Lai šīs reformas realizētu, nepieciešams veikt vairākus pasākumus:
– atbilstoši iedzīvotāju skaitam un struktūrai līdzekļi jāsadala teritoriālajām slimokasēm;
– jāapzina iedzīvotāju vajadzības pēc veselības aprūpes pakalpojumiem un šajā nolūkā jāprecizē valsts apmaksātā valsts garantētā minimuma apjoms;
– teritoriālajai slimokasei ir jāveic pakalpojuma sniedzēju apzināšana, pakalpojumu izsolīšana un atbilstošu līgumu slēgšana.
Ministrs Vladimirs Makarovs sacīja, ja nākamā gada budžetā nebūs paredzētas nekādas izmaiņas, kas uzlabotu medicīnas sistēmu, Labklājības ministrija mēģinās panākt papildlēmumu, lai pārpalikums no budžeta ieņēmumiem tiktu novirzīts veselības aprūpei.
Iesākto veselības aprūpes reformu vienlīdz apdraud tās īstenošanas organizatoriskās nepilnības, arī mediķu neizpratne par reformas mērķiem un gaitu, kā arī finansu trūkums.
Iepriekšējos gados veselības aprūpes valsts finansējums ir bijis nepilnīgs. Tāpēc pēdējos gados ir auguši dažādu saslimstību veidi un samazinājies profilaktisko apskašu skaits (1994. gadā no 1000 iedzīvotājiem profilaktisko apskati veikuši 401,6, bet 1996. gadā no 1000 iedzīvotājiem – 275,1).
Par 15,7 procentiem palielinājusies saslimstība ar tuberkulozi. Tās ātrās izplatības iemesls ir arvien zemāks iedzīvotāju profilaktisko apskašu apmeklējums. 1994. gadā no 1000 iedzīvotājiem tuberkulozes sakarā pārbaudījušies 401,6, savukārt 1995. gadā – 295,2, bet 1996. gadā – 275,1. Tuberkulozi visbiežāk diagnosticē slimniekiem, kas atnāk pie ārsta novēloti, kad saslimstība ir smagāka, ārstēšana ilgstošāka un dārgāka. Par novēlotu diagnostiku liecina arī pirmajā gadā pēc diagnostikas uzrādīšanas mirušo cilvēku skaits.
No 1994. līdz 1996. gadam 1,4 reizes valstī ir augusi saslimstība ar sifilisu. Augsts ir pirmajā gadā pēc diagnozes noteikšanas ar ļaundabīgo audzēju mirušo slimnieku skaits – 1995. gadā – 43,5 procenti.
Tajā pašā laikā veselības aprūpes finansējums naudas izteiksmē pēdējos gados ir bijis nemainīgs, bet, ievērojot ikgadējo inflācijas pieaugumu, tas faktiski nozīmē šā finansējuma samazināšanos. 1996. gadā veselības aprūpes izdevumi bija 4,18 procentu no iekšzemes kopprodukta, 1997. gadā – 4,01 procents, bet 1998. gadā paredzēti 3,52 procenti (Eiropas valstīs veselības aprūpes izdevumu īpatsvars svārstās no 7 līdz 9 procentiem, bet ASV – līdz pat 14 procentiem 1992. gadā).
1995. gadā tika ieviesti pacienta maksājumi – 25 procenti no sniegtā medicīniskā pakalpojuma izmaksām. Veselības aprūpes bāzes programma tika finansēta no pašvaldību budžeta, nosakot minimālo veselības aprūpei noteikto līdzekļu apjomu 1995. – 1996. gadam uz vienu iedzīvotāju – Ls 21.
Analizējot pašvaldību budžetos šim mērķim paredzēto līdzekļu apjomu, var konstatēt ievērojamas atšķirības starp dažādām pašvaldībām veselības aprūpei paredzētajā finansējumā vienam iedzīvotājam.
Ņemot vērā minēto un to, ka budžets nākamajam gadam paredzēts 101,8 procentu apjomā, kas būtībā nesedz inflāciju, reālas izmaiņas tautas veselībā gaidīt nebūtu pamata. Sevišķas bažas izsauc finansu trūkums ambulatoriem bezmaksas medikamentiem un pacienta līdzdalības maksājumu samazināšana, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem.
Astoņi Saeimas deputāti ārsti premjerministram, labklājības un finansu ministram ir nosūtījuši atklātu vēstuli, kurā pauduši nepieciešamību jaunā gada budžetā paredzēt 15 miljonu latu papildlīdzekļu.
