Tā kā esmu otrās grupas invalīde, man ir grūti kājām aiziet no poliklīnikas līdz centram.
Tā kā esmu otrās grupas invalīde, man ir grūti kājām aiziet no poliklīnikas līdz centram. Tāpēc gaidu 8. autobusu, braucu līdz Romas krogam un galapunktā šoferītim saku, ka braukšu atpakaļ. Bet jau otrais autobusa vadītājs man pārmet, ka es tikai vizinos ar autobusiem un invalīdu apliecību esmu nopirkusi. Mēģināju ieskaidrot, ka to man likumīgi piešķīra ārstu komisija. Viņš man kliedza, kāpēc gan es saņemu invaliditāti un pensiju. Atbildēju, ka visu mūžu esmu strādājusi un pensiju godam nopelnījusi. Vienreiz aizgāju uz darbu spirgta un vesela, bet no tā mājās neatgriezos – mani ātrā palīdzība aizveda uz slimnīcu, kur nogulēju sešus mēnešus. Nedomāju, ka palikšu invalīde un mūža nogalē būs jāstaigā ar štociņu. Arī jūs, šoferīt, vēl mūžu neesat nodzīvojis, nezināt, kas var ar jums notikt. Es taču jums nepārmetu, ka dažreiz autobusu vadītāji otrreiz tirgo jau pārdotās biļetes, nenoplēsdami nevienu jaunu.
Mīļie autobusu šoferīši, lūdzu, nedusmojieties, ka es jūs mēru ar vienu mērauklu. Nebūt ne! 95 procentiem no jums dodu atzīmi «5», bet tiem pieciem procentiem pat trijnieka ir žēl. Ļoti daudzi ir izpalīdzīgi, iejūtīgi, pretimnākoši, pagaida, ja redz, ka cilvēks skrien uz autobusu. Turpretim citi aizcērt durvis deguna priekšā. Ļaudis ir jāciena un jāmīl, ja tev ir tāds darbs. Ja to nevari, tad jāmeklē cits. Es pati esmu strādājusi ar cilvēkiem 21 gadu, un zinu, ka tad tev ir jābūt kā aktierim, lai arī kā tev cilvēki nepatīk. Nu tāda ir tā mūsu dzīvīte…
Karlīne Strupoviča, 2. grupas invalīde
