Cik dažāda mēdz būt mīlestība! Skaista un nesavtīga, patiesa un mūžīga vai pavisam pretēji – nodevīga, nelaimīga un akla.
Cik dažāda mēdz būt mīlestība! Skaista un nesavtīga, patiesa un mūžīga vai pavisam pretēji – nodevīga, nelaimīga un akla. Mīlestība pārvērš un pakļauj. Tā liek darīt neiedomājamas lietas. Iemīlējies cilvēks kļūst kā atvērta grāmata. Katrs tajā var ko nebūt ierakstīt. Visvairāk jau, protams, raksta tas otrs. Un raksta daudz. Gan melnu, gan baltu. Jau pašā sākumā Tev tiek dota iespēja – rakstīt pretim. Tikai vai Tu to spēj? Vai Tu spēj uzšķirt vajadzīgo lapu, vai spēj noturēt rokās zīmuli? Un vai spēj ierakstīt pietiekami lieliem burtiem – tā, lai tas otrs saredzētu izlasīt? Vieglāk ir atvilkt atvilktni, izņemt baltu papīra lapu un uzrakstīt vēstuli, kas nekad netiks nosūtīta. Taču tas sāp daudz vairāk. Tu pats paliec neatbildēts…
Vai Tu maz vari iedomāties, ka rakstu Tev vēstuli? Lai arī Tu nekad to nesaņemsi. Tā vienmēr būs pie manis, kad es Tevi atcerēšos. Es pati esmu visā vainīga. Pati, jo toreiz ļāvu kādam citam izlemt savā vietā tikai tādēļ, ka biju apmaldījusies sevī. Ja toreiz būtu izlēmusi pati, varbūt tagad mēs – TU un ES – būtu kopā… Toreiz (tas skan tik skumji) mēs runājām, smējāmies, bijām draugi. Īsti draugi.
Kādēļ es toreiz rīkojos tik gļēvi? Kādēļ? Vai tiešām es nekad vairs neatgūšu Tavu draudzību? Vai Tu man nekad nepiedosi to, ko Tev nodarīju? Vai nekad vairs nebūs kā agrāk? Es zinu, es rīkojos šausmīgi. Es biju tā, kas noniecināja mūsu draudzību. Es biju tā, kas to aizmirsa un atstāja likteņa varā. Es biju tā, kas Tev nodarīja pāri. Es zinu, man nav tiesību Tev kaut ko lūgt, bet tomēr es lūdzu. Piedod man! Atļauj man atkal kļūt par Tavu draugu! Es nezinu, kā lai izpērku savu vainu, bet zinu, ka gribu būt kopā ar Tevi. Arī visļaunākajam noziedzniekam vismaz reizi tiek dota iespēja. Aizmirsīsim visu slikto un būsim atkal draugi! Sarunāts?
ES.
Šonakt es iepazinos ar Tevi. Tu iznāci no ūdenskrituma viscaur slapjš. Sākumā izbijos, taču tad Tavās brūnajās acīs ieraudzīju ko tādu, kas man lika nomierināties. No Tevis staroja kaut kas mīļš un silts. Tu nāci man pretī, tāpat kā es Tev. Kad bijām pavisam tuvu, Tu mani apskāvi, un es kļuvu slapja. Es vaicāju Tev, kas Tu esi, bet Tu atbildēji: «Nav svarīgi. Es tevi gaidīju.» Tu dziļi ielūkojies manās acīs, un es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Tevi. Tad Tu mani noskūpstīji. Tavas lūpas bija tikpat slapjas, cik Tu pats, es vēl tagad tās jūtu uz savējām.
Sapnis, tas ir viss, kas man no Tevis palicis. Sapnis…
Vai Tu vēl atceries mani? Vai atceries, kā piegāju pie Tevis uz ielas, un mēs sākām runāt? Tu toreiz biji mazliet kautrīga, Tu atgādināji pusplaukušu ziedu. Tādu man Tevi ir visvieglāk atcerēties, kā ziedu. Es nevarēju Tevi ilgāk aizturēt, jo redzēju, ka Tu steidzies. Todien man dažreiz likās, ka redzu Tevi, bet tās bija tikai pavisam svešas meitenes ar Tavu matu krāsu.
Tavs sejas tēls man vēl joprojām stāv acu priekšā kā balts mākonis, bet tas nekad nepazudīs, kā to dara mākoņi. Es būtu priecīgs Tevi atkal satikt. Uz tās pašas ielas, tajā pašā laikā…
P.
Kamdēļ Tu neesi mani aizmirsis? Ir taču pagājis tik ilgs laiks, kopš mums nav vairs nekā kopēja. Vai tiešām Tu nevari mani aizmirst? Kamdēļ mums vajadzēja vienam otru mīlēt, izšķirties un tad cilāt vecas atmiņas? Kamdēļ tas viss tā un ne citādi? Ja jau Tu neesi mani aizmirsis, tas nozīmē, ka vēl joprojām mīli mani.
Mana dzīve ir tīta sēru un sāpju plīvurā. Viss ap mani ir pelēks un drūms. Toties es neesmu vairs tāda kā agrāk. Tagad pazīstu dzīvi daudz labāk. Un arī mans raksturs ir mainījies, norūdījies. Es nepazīstu vairs mīlestību un līdzjūtību. Esmu kļuvusi cietsirdīga, atriebīga. Bet labāk nestāstīšu par to, jo tad Tu mani iedomāsies esam pavisam citādu.
Kādreiz, pirms diviem gadiem, krita zvaigzne ziemas vakarā, un tad es domāju par Tevi. Arī šovakar nokrita zvaigzne, un manas domas atkal bija pie Tevis.
Tava džungļu princese
