Vēsturnieks Andris Tomašūns 21. novembrī aicina ekskursijā pa brīvības cīņu vietām.
– Ko jums nozīmē 11. un 18. novembris?
Jelgavā dzīvojot, šajā laikā sanāk svinēt trīs svētkus – Lāčplēša dienu 11. novembrī, tad, protams, 18. novembri, un vēl ir 21. novembris. Par pēdējiem man sevišķi žēl, ka tie zaudējuši savu nozīmi. No pārējiem Latvijā mēs atšķiramies tieši ar to, ka dzīvojam Jelgavā, līdz ar to ir ļoti svarīgi neaizmirst, ko pilsēta ir piedzīvojusi. Brīvības cīņu laikā šeit bijušas lielas kaujas. Nezinu nevienu vietu Latvijā, kur būtu tik daudz pieminekļu brīvības cīņām kā Jelgavas apkārtnē.
11. novembris kļuvis par svētkiem, tie ir mantoti – Lāčplēša diena. Rīgā tā ir diena, kad cilvēki krastmalā aizdedz svecītes, pieminot Rīgas cīņas. Man šī diena vairāk saistās ar dēliem, kas ir zemessargi. Tā ir karavīru godināšanas diena. Ģimenē mēs to īpaši neatzīmējam, vakarā aizejam uz lāpu gājienu. 18. novembrī mājās ir svētku pusdienas vai vakariņas. Kad bērni bija mazāki, gājām skatīties uguņošanu.
Bet 21. novembri es izceļu īpaši. Tā ir nemitīga atgādināšana tieši mums, jelgavniekiem, par tā laika notikumiem. Tāpēc arī katru gadu cilvēkus vēlos aizvest parādīt cīņu vietas, un vienmēr ir pilns autobuss ar interesentiem. Mēģinām arī pabūt piemiņas pasākumā Meža kapos.
Žēl, ka ir zudusi daļa 21. novembra tradīciju. Pirms Otrā pasaules kara jelgavnieki atzīmēja 21., nevis 11. novembri. Tad arī pilsētā bija gājiens. Tāpat deviņdesmito gadu sākumā tas bija ļoti emocionāls pasākums. Parasti šajā laikā ir auksti, atceros, kā viss gājiens bija izlikts ar lāpām, sniga, kareivji gāja ar karogiem. Ko tādu gribētu katru gadu redzēt. Tagad piemiņas pasākums kļuvis formālāks.
– Pieminējāt 21. novembra ekskursiju. Tā ir diena, kad 1919. gadā Jelgava tika atbrīvota no bermontiešiem. Pētot pilsētas svētku programmu, redzams, ka ne vien aicināt jelgavniekus šajā dienā doties ekskursijā pa brīvības cīņu vietām, bet ar jūsu atbalstu tapusi arī fotogrāfiju izstāde «Lielā iela laika ritējumā» Sv.Trīsvienības baznīcas tornī.
Daudzām lietām ir blakus efekts. Fotogrāfijas nekad nav radītas tieši izstādei. Daudz fotografēju arī arheoloģiskos uzraudzības darbus pilsētas ielu rekonstrukcijas laikā. Ja fotogrāfijas kur noder, ļoti labi – nav ko sēdēt uz savas mantas.
– Kas, jūsuprāt, ir patriotisms?
Nesen izlasīju tādu terminu kā «patriotisma zināšana». Patriotisms nav zināšana – zināšana ir faktu iemācīšanās, savukārt attieksme pret tiem gan ir patriotisms. Ja visi sprauž pie apģērba karoga lentītes, tad tas nav patriotisms. Es vienmēr smejos – Jelgavas patriotus var saskaitīt 21. novembrī Meža kapos.
Patriotisms ir attieksme un darbošanās savas valsts labā. Negānīties, bet domāt, ko tu vari izdarīt, lai tev un tavai ģimenei kļūst labāk. Ja visas ģimenes šajā valstī ir laimīgas, tad tā ir ļoti laimīga valsts. Ja cilvēks nesakārto sevi iekšēji, viņš dzīvos slikti. Neapmierinātības un gānīšanās izskaušana varētu būt visaugstākais patriotisms.
– Jūsu dēli ir izvēlējušies savu dzīvi saistīt ar valsts un sabiedrības aizsardzību. Dēlus apzināti esat audzinājis par patriotiem?
Tagad visur runā, ka vajag audzināt. Kas ir audzināšana? Audzināšana ir ģimenes lieta, bet tā nav kliegšana vai sadošana pa biksēm. Audzināšana ir līdzdarbošanās. Nav mums bijis audzināšanas stundas mājās. Vienkārši visur, kur pats ej, jāņem bērni līdzi. Man šķiet, ka sevišķi šajos svētkos visur vajag iet kopā ar bērniem. Jāatceras audzināšanas teorijas – ja līdz septiņiem gadiem kas nav iemācīts, tad pēc tam būs mūžīgi jāpāraudzina. Pie mums bieži bērnus pažēlo, sakot, ka viņš jau mazs, nevar kaut ko izdarīt. Taču tad, kad viņš varēs, vairs negribēs. To varu ieteikt visiem – bērnus nevajag īpaši audzināt, vienkārši vajag ņemt visur līdzi.
– Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā esat bijis klāt valstij svarīgos brīžos. Bijāt Augstākās Padomes deputāts, 1990. gada 4. maijā balsojāt par Latvijas neatkarības atjaunošanu, piedalījāties barikādēs.
Dzīve ir lutinājusi, ļaujot tur visur būt klāt. Iespēju piedalīties visos notikumos, pārmaiņās joprojām uztveru kā lielu dāvanu. Ir pagājuši 25 gadi, izaugusi vesela paaudze. Atmiņas ir pabalējušas. Tie bija skaisti laiki ar brīnišķīgu jaunatni.
Es par mūsu jauniešiem vienmēr esmu bijis augstās domās. Protams, visi nav vienādi, bet kopumā mums ir ļoti labi jaunieši. Ir arī tādi, kuros vecāki nav ielikuši tik daudz dzimtenes mīlestības, kā mēs varbūt gribētu. Taču es nedomāju, ka vienmēr ir jāstaigā un jāsit ar dūrēm pie krūtīm, stāstot, cik liels patriots esi. Deviņdesmitie gadi parādīja, kas par izdzīvošanas spēku ir tautā. Barikāžu laikā veči sūdzējās, kādi mums tie jaunieši, bet viņi arī bija klāt. Viņi atnāca, izdarīja, nesēdēja uz vietas. Viņiem vajag darīt, iesaistīties.
Aizbraucot projektos ar jauniešiem uz ārzemēm, man vienmēr ir liels prieks par viņiem. Viņi ir gudri, apķērīgi, prātīgi, asprātīgi, toleranti, izpalīdzīgi. Visas labās īpašības nāk ārā. Viņi varbūt ikdienā tādi nav, bet tas viss parādās īstajā brīdī. Un tādam cilvēkam arī jābūt. Kad vajag, strādā, palīdzi, dari.
– 1990. gadā kopā ar Gunāru Kurloviču Jelgavā dibinājāt Spīdolas ģimnāziju. Tas bija ilgi lolots sapnis vai atmodas laika doma?
Kā teicis Imants Ziedonis, jādara tā, ka tu palaid kosmosā raķeti un tad tai ir jālido. Raķete lido, man par to liels prieks.
Domāju, kāda romantika tajā visā bija – vecais nepatika un gribējās ko jaunu. Vajadzēja uzņemšanos, lielu zināšanu mums nebija. Tas laiks bija tāds – šodien no rīta izdomā, bet vakarā dari. Tagad tā vairs nevarētu. Būtu ilga dokumentu saskaņošana, runāšanās, strīdēšanās, jo kādam vienmēr liksies, ka jādara citādi. Toreiz uzticējās.
Gunārs Kurlovičs ir liels palīgs, daudzas lietas viņš iznesis uz saviem pleciem. Profesors Ilmārs Lazovskis uzskatīja, ka jādibina uz senajām valodām un kultūras vēsturi balstīta klasiska ģimnāzija. Tādas trūka, jo eksaktā novirziena skolas Latvijā tolaik jau bija. Tomēr nebijām pirmie, kas ķērās pie idejas, ka ir vajadzīgs kas cits, nekā bija tā laika padomju skolā. Realizējām Kultūras fonda ideju.
– Esat daudz strādājis ar jauniešiem, gan skolā mācot vēsturi, gan savulaik vadot Skolēnu domi, piedalāties dažādos projektos, tai skaitā 3×3 nometnēs. Kāpēc jums ir svarīgi darboties ar jauniešiem, stāstīt viņiem par vēsturi?
Savu pedagoģisko darbību beidzu 2008. gadā. Par vēsturi vairs nestāstu, mēģinu atrast veidu, kā būt par daļu no vēstures. Stāstīto cilvēki lielākoties laiž gar ausi. Kādreiz domāju, ka vēsturi var iemācīt, bet nevajag to darīt. Jāatrod veids, kā jauniešiem likt piedalīties vēstures veidošanā. Ir dažādas iespējas: konkursi, ekskursijas, nometnes, pārgājieni. Tad vēsture nāk kā piedeva. Tagad reti kurš var atnest uz skolu fotogrāfijas un parādīt, kā viņa ģimene ir dzīvojusi ulmaņlaikos vai Pirmā pasaules kara laikā. Tāpēc jauniešiem nav sasaistes domāšanā. Ir tikai vēsture kā obligāts mācību priekšmets skolā, bet, kā zināms, tas, kas ir obligāts, nav patīkams. Var izdarīt, bet tas neiet caur sirdi, tikai caur prātu. Vietējo vēsturi var redzēt katru dienu. Kāpēc jālasa grāmatās, ja pie stacijas stāv Lāčplēša piemineklis? Aiziet tur un izstāstīt, kāpēc tieši šāds tēls ir izvēlēts. Protams, tas prasa vairāk laika. Zināšanas nekur neder, ja tām nav pievienota personīgā attieksme.
Ja kāds skolotājs šodien saka, ka viņš māca skolēnus, tad tas ir ļoti slikts skolotājs. Ja kāds saka, ka viņš palīdz mācīties, tas jau ir cerīgi. Cilvēkam ir jādod atbildība. Tikko skolēnam tiek iedota atbildība un prasīts, lai viņš padara savu darbu, ir ļoti viegli strādāt. Ja cilvēkam liek izpildīt komandas, kur viņš ir tikai figūra, cilvēki bieži maitājas. Nav autoritātes, bet to nevar iegūt ar varu, tikai ar sadarbību.
– Pieminējāt mācīšanos caur darbošanos. Pilsētas ielu rekonstrukcijas darbu laikā pieņēmāt brīvprātīgos un ļāvāt piedalīties arheoloģiskās uzraudzības darbos.
Cilvēki paši vērsās pie manis un interesējās, vai būtu tāda iespēja. Kāpēc gan ne? Bija daudz tādu, kas gribēja iet palīgā Lielās ielas darbos, ap 60. Viens večuks, kurš dzīvo turpat Lielajā ielā, nāk ar savu lāpstu un saka – es arī gribu! Četras dienas nostrādāja. Kāpēc jādzen prom? Pieteicās arī divpadsmitgadīgs bērns, rīdzinieks. Teicu, lai ņem līdzi tēti un mammu. Atveda tēti pie rokas, abi divi strādāja tā, ka prieks. Šīs ir tās reizes, kad nedrīkst atteikt, lai nenokautu interesi. Ja 12 gados viņš ir gatavs rakt Lielo ielu ar lāpstiņu, viņam ir jāļauj. Tad, kad man gribēsies, lai viņš to dara, viņš teiks, ka nav laika, būs jau citas intereses.
Brīvprātīgie ir burvīgi cilvēki. Jātiek vaļā no domas, ka par visu ir jāmaksā. Taču sabiedrībā lietas iet uz labo pusi, brīvprātīgo kļūst arvien vairāk. Mana pieredze rāda – jo vairāk ar cilvēkiem sadarbojies, palīdzi viņiem, jo tas viss vairāk nāk atpakaļ. Protams, nedrīkst darboties ar tādu domu, ka pēc tam visu dabūšu atpakaļ, bet tā notiek. ◆
