Vēsturē saglabājušās liecības, ka alu esot sākusi vārīt viena no vissenākajām tautām šumeri.
Vēsturē saglabājušās liecības, ka alu esot sākusi vārīt viena no vissenākajām tautām šumeri. Alus bijis visai populārs arī babiloniešu vidū. Apmēram 1700. gadā pirms mūsu ēras alus gatavošana sasniegusi tādus apmērus, ka tā pārdošanai bijusi vajadzīga valdnieka atļauja. Vienā no senākajiem likumkodeksiem Hammurapi likumos teikts, ka saimnieces, kas alu atšķaidījušas, jānoslīcina šā paša alus mucās.
Alu pazinuši arī senie ēģiptieši. Viņi apmēram tūkstoš gadus pirms mūsu ēras pratuši pagatavot apmēram 20 alus šķirņu. Alus tika izmantots arī kosmētiskiem mērķiem un pat upurēšanai. Kad varu iekaroja persieši, tad grieķi un beidzot romieši, alus palika it kā otrā plānā, jo šīs tautas bija pārliecinātas vīna piekritējas.
Senajiem ģermāņiem alus skaitījās «dzēriens tautai». Tāpat kā babiloniešiem, arī ģermāņiem alus vārīšana bijusi sieviešu darbs.
Agrīnajos viduslaikos alus vārīšanas māksla attīstījusies un pilnveidojusies, bet šajā laikā alū vēl nebija apiņu. Tikai Kārļa Lielā laikā ap mūsu ēras 800. gadu iemācījās uzlabot alus garšu un paildzināt tā uzglabāšanas laiku ar apiņu palīdzību.
XI gadsimtā radās lielākas alus darītavas un alus kļuva par ikdienas dzērienu. Pirmie alus traktieri parādījās 14. gadsimtā. Savukārt pirmās oficiālās liecības par alus rūpnīcu datējamas ar 1384. gadu Vīnē. 1516. gadā Bavārijas alus darītājiem tika pasludināts likums par alus tīrību, kas pavēlēja alu gatavot tikai no miežiem, apiņiem un ūdens (rauga pie-vienošana atļauta vēlāk). 15. gadsimtā hercogs Albrehts IV ieviesa alus vārītāju zvērestu.
Jaunu uzplaukumu alus vārīšana piedzīvoja IX gadsimta otrajā pusē Austrijas alus vārītājs Antons Eneils Kristians Hansens sāka nodarboties ar alus rauga audzēšanu.
No grauda lļdz pudelei
Vēl pirms sešiem gadu desmitiem Jāņu cienasta alus un siera gatavošana bija katras zemnieku sētas saimnieku pāra godalieta. Tagad Jāņa bērnu mielošanu savā pārziņā pārņēmusi rūpnieciskā ražošana. Daudzi vispār vairs nepazīst mājās brūvētu alu. Alus ražotāji uzsver, ka alus brūvēšana nebūt nav tik parasta lieta kā šņabja ražošana. No brīža, kad novākts mieža grauds, līdz brīdim, kamēr alus nonāk veikalu plauktos, paiet vismaz trīs mēneši.
Mūsu alus – miezļtis
Pie mums alu tradicionāli gatavo no miežiem. Taču ir valstis, kur iesalu alum gatavo arī no kviešiem, kukurūzas vai rīsiem.
Miežu kvalitāte ir viens no noteicošajiem faktoriem, kas liecina par to, kāds būs pats miezītis. Tiem jābūt ar labu dīgtspēju un ekoloģiski tīriem. Iesala iegūšanai miežus diedzē, tad žāvējot atdala mazos asniņus un kādu laiku ļauj graudiem atpūsties. Diedzēšanas laikā grauds bagātinās ar dažādām bioloģiski aktīvām vielām un vitamīniem, tāpēc alu uzskata par veselīgu dzērienu un dēvē par šķidro maizi. Tad graudus samaļ, un iesals ir gatavs. Iesalu jauc ūdenī, kura temperatūra ir katras alus darītavas noslēpums. Tieši šeit sākas alus garšas veidošanās process.
Tad šī miežu iejava dodas uz filtrāciju, kur tiek atdalītas graudu sēnalas. Šā procesa visbiežāk trūkst mājas alus gatavošanā, tāpēc tajā paliek vielas, kas alum piešķir blīvumu un stiprumu. Līdz ar to mājas alus vairāk «sit pa galvu».
Pēc filtrēšanas iegūtajam šķid-rumam misai liek klāt apiņus un vāra. Agrākajos laikos senči alus rūgtumam pievienoja ceptus burkānus, vaivariņus, jo apiņi bijuši pārāk dārgi. Beidzot alum pievieno raugu un nedēļu raudzē.
Stiprums nenozļmē labumu
Labu alu var pazīt pēc baltām, stingrām putām, labas garšas, kam klāt nejaucas nekādas blakuspiegaršas, un dzidruma pavēršot alus glāzi pret sauli, alus ilgi dzirkstī un laistās. Par alus kvalitāti liecina arī putu raksts uz glāzes sienām pēc tās iztukšošanas. Kvalitatīva alus pazīme ir arī tā, ka tas «ātri atstāj organismu». No slikta alus vēders uzpūšas kā bungas un ārā nekas nenāk.
