Līdzīgi Somijā noticis ar ne vienu vien. Līdz tam somu lauciniekus «novedusi»… Eiropas Savienība.
Līdzīgi Somijā noticis ar ne vienu vien. Līdz tam somu lauciniekus «novedusi»… Eiropas Savienība.
Saimniecības bizness atžirgst garāžā
Braucot no Hāmelinnas uz Palkāni, šoseja šķērso Heikilas ģimenes īpašumus: 20 hektāru zemes, 20 govju un 65 hektāri meža. Marka un Pirko Heikilas dzimta tur saimniekojusi četrsimt gadu, bet kā 20 hektāru un 20 govju bija, tā arī pēc iestāšanās ES palika, jo izplesties nav jau kur.
«Mums ir vismazākā piensaimniecība ciemā,» atzīst saimniece. «Vai, nē! Otrā galā vēl vienam ir, šķiet, kādas 18 govis. Parasti piena fermās ir 40 līdz 50 govju. Pēc iestāšanās ES mums bija šoks: piena iepirkuma cena kritās par trešdaļu – no trim somu markām līdz divām litrā (no 29 santīmiem līdz 19). Varat iedomāties, ko tas nozīmē uz gadā izslauktajiem 100 tūkstošiem litru!? Steigšus bija jādomā, ko darīt, lai neizputētu. Toreiz mums bija viens algots strādnieks, es biju vēstures skolotāja augstskolā. Tagad ar govīm vīrs ņemas viens pats…»
Somu saimniece paraudāja par sūro dzīvi tieši tāpat, kā to darītu latviešu zemniece. Viņa precīzi nosauca piena iepirkuma cenu, bet… nenosauca piemaksas (arī tā sauktās ziemeļu), ko somu fermeri saņem par saražoto. Pēc Somijas lauksaimniecības ministrijas datiem, 2001. gadā par vienu piena litru ražotājs saņēma 43,35 eiro centus (26 santīmus), tomēr tas bija kritums salīdzinājumā ar 55 centiem, ko saņēma pirms iestāšanās ES 1994. gadā.
Ar ko sāka Heikilas ģimene? Paši nespējuši izdomāt risinājumu, aicināja konsultantu. Atradusies niša lielā piena pārstrādes kombināta «Valio» sortimentā: piegādāt somu tradicionālos sierus. Bet kur tos gatavot? Pārtikas kvalitātes inspektors (kā mūsu Pārtikas un veterinārā dienesta speciālists) izpētījis apstākļus un ieteicis pārbūvēt garāžu.
Vai bija grūti pārkvalificēties? «Katram, kas ražo pārtiku, jānoliek eksāmens ar 40 jautājumiem. Nepareizi drīkst atbildēt četras reizes. Es noliku jau pirmajā reizē,» stāsta jaunā sierdare.
Vēsture sieros
Tagad agrākā garāža ir balti flīzēta telpa ar spožiem nerūsējošā tērauda trumuļiem un īpatnēju grilaparātu, vienā stūrī ir mazs pieliekamais – saldētava. «Jā, varējām saņemt 30 procentu ES līdzfinansējuma «siera ceha» izbūvei garāžā un iekārtu iegādei, bet… Tas tik un tā mums bija par dārgu,» nopūšas Pirko. «Nopirkām lietotas iekārtas. Bet 1999. gadā ar ES atbalstu pārbūvējām veco ēku par viesu māju.»
Tā Pirko no rītiem devās uz universitāti mācīt studentiem Somijas vēsturi, bet vakaros darināja sieru. Sāka to piegādāt vietējam veikalam. Vasarā, kad Laitikalas ciema iedzīvotāju skaits dubultojas, tradicionālo somu maizes sieru piegādā atpūtniekiem.
«Nekad nedomāju, ka būšu siera meistare…» atzīst Pirko. Vai nožēlo? «Nē, man patīk siet sieru. Biju Šveicē, pamācījos tur, kā taisīt šveiciešu puscieto «Appenzel», grieķu fetas un franču mīksto «brie» sieru. Tos gatavoju arī savā sierotavā. Bet visvairāk darinu savu senču sierus, tam man ir savi amata «knifi», stāsta «jaunizceptā» siera meistare. Nesen viņas viesu mājā bijušas mazliet skumjas jautrības – viņa atvadījās no saviem universitātes kolēģiem un pilnībā pārgāja uz siera darīšanu. Kas labāk?
«Universitātē – laba alga, garš atvaļinājums, katru vakaru varētu atbraukt mājās un neko nedarīt. Saimniecībā – pēkšņi pasūtījumi, agri jāceļas, ātri jāgatavo siers, lai vakarā tas būtu gatavs, un nekad nav brīvdienu. Bet… man patīk, ka uzreiz redzu rezultātu. Vīrs Markus rūpējas tikai par pienu, es – tikai par sieru. Viens gan ir skaidrs: tagad mūsu saimniecība nopelna vairāk nekā pirms iestāšanās ES, kaut gan govju ir tikpat un strādājam tikpat – divi. To devis siers.»
Redzēju, kā privātās transporta firmas pārstāvis ar lielu furgonu atbrauca pēc pasūtītajiem 30 kilogramiem, lai vestu to «Stockmann» veikalam Helsinkos. Pavisam todien bija pasūtīts 70 kilogramu.
Vēsture aizmirsta? «Esmu izpētījusi dzimtas vēsturi, un mūsu ražotie biezpiena sieri (ar olu) ir nosaukti dzimtas vārdos. Piemēram, Justīna, Hilda un citi,» lepojas Pirko.
Siers četrās stundās, peļņa dažās dienās
Tomēr vienu lietu nesapratu: vakarā pasūtījuma fakss, no rīta četrās stundās tiek darināts siers, bet pēcpusdienā tam brauc pakaļ. Brīnījos, kā no piena četrās stundās var tikt līdz sieram.
Tas ir maizes siers, pēc izskata ir mazliet līdzīgs ceptam pirmpienam un arī gatavots tiek līdzīgi – uz plāts. Uzkarsētam pienam pievieno fermentu, kas iegūts no govs kuņģa, un savelk pienu kunkulī. Pēc nostāvēšanās tas no virspuses tiek mazliet piebrūnināts pašas Pirko konstruētā grilaparātā un apmazgāts baltvīnā. Tādu sieru gatavo tikai Somijā un vienā novadā Igaunijas ziemeļos.
Tam realizācijas termiņš ir desmit dienu, bet siers tiek ātri izpirkts. Tiklīdz tā pietrūkst, top nākamais pasūtījums daudziem somu zemniekiem, un mašīna pa labi iebrauktu maršrutu pa kilogramam savāc jauno sieru.
Nekur citur neatrodamā garša
«Maakuntien Parhaat» («Unikāls produkts») ir nacionālā preču zīme tikai Somijā vien ražotiem pārtikas produktiem, kuru mazajiem uzņēmumiem piešķir Lauku atbalsta centru asociācija.
Kā tad garšo siers? Man saimniece ieteica pamēģināt siltu. Ielika uz trim minūtēm mikroviļņu krāsnī un pasniedza karstu ar lāceņu ievārījumu. Siers čīkstēja zobos kā mājas simtgadīgās durvis. Nesalīdzināms ar visiem agrāk garšotajiem. Līdzīgs pirmpienam, tikai sāļāks. Īpatnēji saderēja ar ievārījumu. Palūdzu gabaliņu līdzi, mājiniekiem garšu neizstāstīt. Tā uzzināju cenu – 9 eiro kilogramā (ap 5 lati). Sieram izdevās ne tikai apturēt saimniecības ienākumu lejupslīdi, bet tos pat palielināt. Tā bija Eiropas mācība Markum un Pirko – turpat saimniecībā iemācīties pievienot vērtību pašu govs pienam.
