Nesen dienas gaismu ieraudzīja kārtējais mūsu vadošo vēsturnieku traktējums par jaunāko laiku Latvijas vēsturi.
Nesen dienas gaismu ieraudzīja kārtējais mūsu vadošo vēsturnieku traktējums par jaunāko laiku Latvijas vēsturi. Cik nācies to lasīt, izklāstījums ir gana plašs un interesants. Varētu arī pēc izlasīšanas grāmatu mierīgi nolikt plauktā, ja vien tā nebūtu rekomendēta kā mācību līdzeklis skolām. Un te ir vēlēšanās pievienoties to kritiķu skaitam, kas vismaz vienā jautājumā nekādi negrib piekrist godājamo autoru viedoklim. Pareizāk sakot, tas nav pat viedoklis, drīzāk pārāk skrupulozā vēsturisko faktu atspoguļošana klaji parāda pie mums valdošo un acīmredzot nekad nepārejošo tendenci. Un tā ir ne pārāk glaimojoša. Proti, mums joprojām ir vēlme vēsturi traktēt, to ieliekot politiskās konjunktūras prokrusta gultā.
Šajā gadījumā necik tālu no pašu nīstā padomju mantojuma neesam tikuši. Tolaik (ja pašiem ir vēlme atcerēties) valdīja princips, ka visi, kas nepiekrīt vadošajam viedoklim, ir tautas ienaidnieki. Ja kāds tagad mēģina pateikt, ka nav iespējams izmērīt, kurš no 20. gadsimta lielākajiem tirāniem – Staļins vai Hitlers – ir sliktāks, tas kļūst teju vai par latviešu nācijas nodevēju un kapraci. Saprotams, ikvienam, kas cietis no vienas vai otras lielvaras, skatījums būs (un arī ir) pilnīgi pretējs nekā oponentam. Minētās grāmatas sakarā jāteic, ka, nosaucot un attēlojot Salaspils koncentrācijas (piedodiet, pieturēšos pie būtības, nevis vācu dokumentos ierakstītā) nometni teju kā par darba pāraudzināšanas vietu, ir skaidrs, ka tāds ir šābrīža politiskais pasūtījums.
Turpinot vēstures atceres un tās interpretācijas tēmu, jāatzīst, ka tikpat barbariski esam arī pret tās vizuālajām izpausmēm – pieminekļiem. Mainoties laikiem un iekārtām, nepārtraukti mainījusies vēlme vienus pieminekļus gāzt no pjedestāliem, to vietā liekot citus. Rīgā nogāzām vienu bijušo vadoni. Likās – pietiek. Ļausim šai vietai atpūsties, atgriezties vēsturiskajai atmiņai. (Patiesībā laikos, kurus mēģinām atcerēties kā mūžīgās laimes zemi, tajā vietā stāvēja visai necils avīžu kiosks). Izrādās, kādam domubiedru pulciņam radusies vēlme tur uzlikt savu vēsturisko traktējumu savas izpratnes izpildījumā. Vai sabiedrība būtu izaugusi līdz apziņai, ka saprastu – jā, tas mums ir svēts un nepieciešams.
Pietiek kaut atcerēties tepat Jelgavā nebeidzamo polemiku par stacijas parkā reiz bijušo tā saukto Pūķi un tā vietā palikušo piemiņas zīmi. Vieniem tā liekas pārāk necila, tikmēr otri to uzskata par zaimiem. Lai cik tas būtu paradoksāli, taisnība ir abiem un tajā pašā laikā – nevienam. Kas pateiks un izvētīs, kuru mirušo piemiņa ir vairāk, kura mazāk svēta. Kuru nāve būtu jāaizmirst, kuru ceļama saulītē. Sāp kā vieniem, tā otriem. Tad kurš būs tas soģis, kas pateiks – tās bija labās, bet šīs sliktās nāves nometnes. Tā vien gribas saukt: attopieties, mīļie cilvēki!
Vēsture nemainās. Mainās tikai cilvēku redzesleņķis uz vienu vai otru notikumu, uz vienas vai otras personības nozīmi pagātnes un tagadnes notikumu tecējumā. Ja tagad lasām atmodas aktīvo dalībnieku publicētās atmiņas, astoņdesmito un deviņdesmito gadu notikumu interpretācija dažbrīd atšķiras no tā, kā to redzējām un atceramies katrs no mums. Vai tādēļ vēsturiskā patiesība ir mainījusies? Ne par kripatu. Kā jau minēju, mainījies tikai mans, jūsu un visu mūsu tālaika notikumu redzējums. Tāpēc jau nevajag tagad vēsturi interpretēt tā, lai tas patiktu varasvīriem un valdošajai noskaņai.
