Skolās jau pie durvīm ir otrais mācību semestris ar savu loģisko iznākumu – eksāmeniem.
Skolās jau pie durvīm ir otrais mācību semestris ar savu loģisko iznākumu – eksāmeniem. Pēdējos gados tie radījuši daudz uztraukumu, sevišķi tad, ja ir bijušas objektīvas grūtības mācīšanā, piemēram, noteiktas metodiskās koncepcijas un mācību grāmatu trūkums, kā tas bija Latvijas vēstures priekšmetā. Savu viedokli par vairākām ar vēstures mācīšanu saistītām problēmām «Zemgales Ziņām» uzticēja vēsturnieks Andris Tomašūns – viens no 1999. gada labākās mācību grāmatas «Latvijas vēsture vidusskolām» autoriem.
Diskusija par vēstures mācīšanu turpinās
– Diskusijas pamatā ir vairākas problēmas. Viena, no kuras es gribu norobežoties, ir ar politisku pieskaņu – kad kādam politiskajam spēkam gribas atrast problēmu, tā tiek «pamesta», un sākas diskusija.
Otra ir sabiedrības attieksme pret savu vēsturi kā mācību nākotnei, kā avotu, kur var atrast jaunas atziņas.
Trešā – vēstures mācīšanas metodika: kā, kāpēc, ko mācīt.
Pēdējā diskusija bija par metodiku – vai Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi vai integrēti pasaules vēstures priekšmetā.
Sabiedrībā ir radies viedoklis, ka jaunieši nezina vēsturi. Manuprāt, tas ir primitīvs secinājums, kas radies ielu aptaujās vai tamlīdzīgi. Bieži ir citādi – cilvēks nav visai lojāls pret valsti, tajā pašā laikā viņam ir labas valsts vēstures zināšanas. Līdz ar to strīds, vai Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs mācību priekšmets vai integrēti pasaules vēstures kursā, nav būtisks. Skolotāji lielākoties ir nonākuši pie atziņas, ka Latvijas vēsturi pasaules vēsturē var integrēt brīnišķīgi. Tad atklājas kopsakarības, kā lielās pasaules vēstures problēmas atspoguļojušās mūsu tautas dzīvē.
Latvija – viena no daudzām…
Šis gadsimts ir ļoti «jūtīgs» – 1905. gada revolūcija, Pirmais pasaules karš, neatkarības cīņas. Ko mēs redzam? Pavirši vērtējot, te bija «labie», tur – «sliktie», bija jācīnās, mūs okupēja… Bet, ja skatām pasaules vēstures kopainas, tad redzam – Latvija bija tikai viena no vietām, kur notika Pirmais pasaules karš. Latviešus izmantoja gan vieni, gan otri, cenšoties iesaistīt konfliktā gan kā militāru, gan kā politisku spēku. Kad deviņpadsmitajā gadā izšķīrās būt Latvijas valstij neatkarīgai vai nebūt, veselai virknei mūsu šodienas sabiedroto bija pilnīgi vienalga, kā sauc Pagaidu valdības vadītāju – Niedra vai Ulmanis, vai vēl citādi–, viņiem bija virsuzdevums – cīņa pret boļševikiem.
Atbildes meklējamas kopsakarībās
Ja notikumus neskatāmies kontekstā, tad mums vajadzīgas kaut kādas leģendas, ko sākam paši traktēt, parādīt pavisam citā gaismā. Skolotājam jārēķinās ar sabiedrības viedokli, ka vēsture – tā ir tikai pagātne. Taču vēsture jāmācās, lai neatkārtotu kļūdas. Diemžēl liela daļa cilvēku to nedara, viņiem vairāk patīk pasaka par pagātni.
Ja godīgi, mēs pasaules vēsturi īsti nemācām, vairāk – Eiropas kultūras vēsturi. Pētot kopsakarības, varam atrast atbildes uz daudziem jautājumiem. Otrā pasaules kara laikā ap 200 000 latviešu bija spiesti pamest savu dzimteni. Atgriezās kādi trīs tūkstoši. Kāpēc pārējie nebrauc mājās? Zinot atbildi, ka noteicošais ir dzīves līmenis, ģimeņu izveidošanās, varam atbildēt arī uz jautājumu, kāpēc mūsdienās nelatvieši neatgriežas savā etniskajā dzimtenē. Iemesls viņu atbraukšanai ir cits, bet visam tomēr pamatā ir karš.
Trimdas latviešus vienmēr esam uzskatījuši par pārākiem. Atmodas sākumā ieraudzījām, ka ne vienmēr tā ir. Varbūt nemaz nav slikti, ka viņi nebrauc mājās? Vai protam izmantot situāciju, ka latvieši ir visā pasaulē? Nē.
Nav Latvijas vēstures dokumentu krājuma
Ja kāds sāk stāstīt, ka skolotāji ir padomju laika produkts, tad jūtama politiska piegarša. Pedagogi ir mainījušies. Un kurš pazīst visus vēstures skolotājus, lai varētu par viņiem apgalvot ko sliktu?
Vēsturniekiem un zinātniekiem, kas iesaistās šajā diskusijā, vienmēr izsaku vienu pārmetumu. Ja grib, lai šodien Latvijas vēsturi skolotāji māca ļoti labi, tad tā nevar būt uzrakstīta tikai pārstāstā. Ir jādod iespēja iepazīties arī ar laika liecībām, dokumentiem, avotiem. 20. gadsimta vēsturi skolotājiem ir grūti mācīt, bet ne tāpēc, ka viņi neorientētos notikumos. Pedagogiem diemžēl nav pieejami šā gadsimta svarīgākie dokumenti, kur mēs redzam, kā pasaules varenie ir lēmuši mūsu likteņus. Pirmoreiz Latvijas teritorija tika sadalīta starp Krieviju un Vāciju pēc Brestļitovskas miera līguma 1918. gadā. Pēc tam Otrā pasaules kara notikumi – Jaltas konference, Nirnbergas process… Varētu saukt daudz, ieskaitot Helsinku noslēguma dokumentus un Reikjavikas vienošanos. Skolotājiem šie dokumenti latviešu valodā nav pieejami.
Vai patriotismam pietiek ar vēstures stundām?
Vēlme izcelt valsts vēsturi ārpus pasaules vēstures konteksta sakņojas patriotiskā noskaņojumā. Taču patriotiskā audzināšana nav tikai skolas un vēstures stundu uzdevums. Ir nepareizi iedomāties, ka tā sākas tikai septiņu gadu vecumā, kad bērns aiziet uz skolu. Daudzas lietas jāiemāca vecākiem, bet viņi saka: mēs ģimenē ar to nenodarbojamies, jūs skolā visu to izdariet! Jāmeklē kompromiss starp ģimeni un skolu. Represēto piemiņas dienās 25. martā un 14. jūnijā skolotāji nereti spiesti uzklausīt pārmetumus, ka uz piemiņas pasākumiem nav atvesti bērni. Bet kam tad ir jāved? Varbūt tieši vectētiņam un vecmāmiņai, kurus šīs represijas ir skārušas? Kad reiz šādas sarunas laikā uzdevu pretjautājumu, kuri no jums paņēma līdzi savu mazdēlu vai mazmeitu, daudziem nebija ko atbildēt.
Var mācīt Latvijas vēsturi pasaules vēstures kontekstā un būt ļoti lepns par savu tautu. Materiālus vākdams, esmu atradis daudz interesantu faktu. Te atkal zinātniekiem būtu jāpastrādā un jāiedod mums tās rokasgrāmatas! Ko pirmo reizi ir izdarījuši latvieši? Ar ko viņi ir pasaulē slaveni? Šīs lietas mums pašiem vairāk jāzina, lai varētu tās izmantot vēstures stundās.
Ir pasaulē lielas valstis, kur nemāca savas valsts nacionālo vēsturi kā atsevišķu priekšmetu. Piemēram, Vācijā. Bet tur, mācot pasaules vēsturi, sapratuši, ka liela daļa pasaules vēstures notikumu ir saistīti ar Vāciju. Mācību procesā bērniem tiek iestāstīts, ka viņi piedalās pasaules vēstures veidošanā. Kāpēc latvieši to nevar atļauties? Acīmredzot dominē vēlme izcelt tikai savu vēsturi. Nupat visu trīs kaimiņvalstu skolotāji kopīgi izveidoja Baltijas valstu vēstures grāmatu un secināja, cik ļoti grūti to izdarīt: katrs grib redzēt tikai savu, bet kaimiņu līdz šim nav pazinis.
Patriotiskā audzināšana jāpaceļ augstākā pakāpē. Nevar stāstīt, ka tūkstoši krita un tas ir liels patriotisms. Būtībā tā bija nejēdzība! Labi, spēcīgi, jauni vīrieši gāja bojā, kā Pirmā pasaules kara laikā ar ķeizara vārdu uz lūpām. Tā bija tā laika vēsture, bet mēs nevaram meklēt patriotismu šajā nejēdzībā.
«Katra paaudze pārraksta mācību grāmatu»
Atkal pienācis laiks uzrakstīt jaunu vēstures mācību grāmatu. Vienīgi nav daudz cilvēku, kas uzņemtos to darīt. Skolotāji neuzņemas šo darbu, kaut gan pašreiz Latvijas vēstures grāmatas ir tieši viņu rakstītas. Kaut ko ir darījuši augstskolu mācību spēki, bet nezinu nevienu lielu zinātnieku mācību grāmatas autoru.
Skolotājiem grūtības sagādā tas, ka parādās jauna mācīšanas metodika. Grāmatā nevar būt tikai teksts, kur autors pastāsta notikumu. Ilustrācijai jāliek klāt attēli, dokumenti, kartes, lai skolēni var skatīties, analizēt un ieraudzīt, ka ir bijuši dažādi viedokļi un ne vienmēr viss ir gājis tik gludi, bijuši strīdi, diskusijas. To visu savākt un salikt mācību grāmatā ir grūti, tāpēc skolotājiem vēl aizvien ir grūtības izvēlēties labu grāmatu. Pirmais no izvēles motīviem gan varētu būt, cik tā maksā. Otrais – ir skolotāji, kas grib, lai būtu viena grāmata. Ar to viņi strādā, izmanto tekstu, ko autors iedevis, nevēlas neko domāt klāt. Trešā daļa ir cilvēki, tādu gan ir ļoti maz, kas saka: nav svarīgi, ir vai nav mācību grāmata, es zinu, ko vajag darīt, man ir pieejami dažādi materiāli. Tad parādās vajadzība kopēt, lai var dot bērniem darba uzdevumus. Tie, manuprāt, ir progresīvākie skolotāji, kas pašlaik rosina skolēnus domāt, darboties, strīdēties, analizēt.
Svarīgs ir galarezultāts
Devīto klasi beidzot, skolēns ir izgājis cauri vēstures kursam. Galvenais – lai cilvēki prastu izmantot vēstures zināšanas savā dzīvē, kaut vai sarunu līmenī, lai neapjuktu disputos par vēsturi. Otrais – lai viņam būtu iemaņas un prasmes atrast atbildes uz vēstures jautājumiem. Trešais – sociāli svarīgākais uzdevums ir, lai jaunieši, skolu beidzot, mācētu strīdēties, ar to saprotot prasmi paust un aizstāvēt savu viedokli. Vēsturē ir daudz gadījumu, kurus apskatot, mēs varam skolēniem šīs prasmes mācīt.
Vēstures pārbaudījumos un eksāmenos tradicionāls ir uzsvars uz faktu apguvi, bet parādās arī jaunas metodes. 9. klasi beidzot, ieskaitē bija uzzīmēta karikatūra, skolēnam vajadzēja pateikt, kas ar to domāts. Daudzi tomēr nespēj izteikt savas domas, un iestājas aizsargreakcija: skolā man par to nestāstīja. Slikti, ja cilvēks iziet ārā no skolas un saka: es to nezinu, tāpēc ka skolā to neteica vai biju slims. Slikti, ja jaunietis pats nemeklē atbildi.
Domāju, ka jaunatne, tāpat kā visa mūsu sabiedrība, diferencējas. Tas nozīmē, ka ir jaunieši, kas mērķtiecīgi iet uz priekšu un zina, ko grib panākt, bet ir arī tādi, kas nezina, ko grib, kas nemāk neko darīt, kas necīnās. Pievēršanās talantīgajiem, spējīgajiem jauniešiem ir mūsu prioritāte. Nedrīkst pazaudēt vismaz tos, kas iet uz priekšu. Vēsture atkal rāda atbilstošus gadījumus jaunlatviešu laikos, kad cēlās nācijas pašapziņa. Ne jau visa tauta, bet neliela sauja labi izglītotu, inteliģentu jaunekļu, kas saprata vairāk, aicināja apzināties savas nācijas priekšrocības.
Pasniedz vēsturi vai sagatavo eksāmenam?
Domāju, ka minimumu, kas ir nepieciešams eksāmenā, visi skolotāji skolās realizē. Taču ir nožēlojami, ja skolēns cer, ka viņu sagatavos eksāmenam. Tam jāgatavojas katram pašam. Tā ir attieksme, kā cilvēks skatās uz mācību procesu. Tā ir eksāmenu uzdevumu sastādīšanas un kārtošanas tehnoloģija. Ja gribam, lai būtu pārbaudījums, kur ņemts vērā jauniešu dažādais zināšanu līmenis, tad arī uzdevumiem jābūt diferencētiem, sākot ar vienkāršāko. Te ir jāiebilst pret mācību satura pārblīvējumu ar dažādām zināšanām. Vēstures skolotāju asociācijā diskusija par to ir sākusies.
Skolotāji pašreiz strādā pie standartiem, programmām. Kur iespējams, faktu zināšanu pārbaude jāaizvieto ar spriešanas uzdevumiem. Tajos skolēni parasti parāda daudz labākas spējas nekā tad, kad tikai jāiemācās un jāatstāsta. Bet, lai sagatavotos šādai stundai, skolotājam ir «jāpasvīst».
Tāpēc novēlu vēstures skolotājiem izmantot jebkuru tālākizglītības iespēju.
