Latvija pieder pie tām zemēm, kuras kultūras pieminekļus smagi skāruši kari, sociālo reformu lūzumu brīži, pēckara vandalisms un šodienas vienaldzība.
Latvija pieder pie tām zemēm, kuras kultūras pieminekļus smagi skāruši kari, sociālo reformu lūzumu brīži, pēckara vandalisms un šodienas vienaldzība. Tik daudz ēku un mākslas darbu gājis bojā, ka samierināšanās ar pāri palikušo radītu deformētu priekšstatu par kādreizējo kultūras situāciju Latvijā.
Zināmu optimismu šovasar ienesa baronu fon Hānu dzimtas viesošanās Latvijā. Apmēram nedēļu 50 cilvēku liela grupa iepazinās ar bijušajiem dzimtas muižu īpašumiem,
kas pastāvēja līdz pat agrārajai reformai.
Sena baltvācu aristokrātu dzimta vēlas palīdzēt bijušo īpašumu restaurācijā
Gadsimtu gaitā, kopā savijoties tuvu un tālu kultūru vēsmām, kā savdabīgas virsotnes Latvijas lauku ainavā paceļas dievnami un muižu ansambļi. Tieši muižu apbūve visizteiksmīgāk savā veidolā uzsūkusi laikmetu kultūrvērtības. Latvijas lauku ainava nav iedomājama bez bijušo muižu apbūves ansambļiem, kas savu saimniecisko un kultūrvēsturisko nozīmi nav zaudējuši arī mūsdienās.
Muižu tīkls Latvijā izveidojās 14. un 15. gadsimtā kā Livonijas ordeņa mestru un bīskapu vasaļu lēņi un pastāvēja līdz 1920. gada agrārajai reformai. Muižu īpašumi pilnībā noteica Latvijas lauku sociālo un kultūras attiecību modeli.
Muižu arhitektūra veidojusies gadsimtiem ilgi. Tās attīstībā ir sastopamas gotikas, renesanses, manierisma, baroka, klasicisma, eklektisma un jūgendstila vēsmas. No 18. līdz 20. gadsimta sākumam muižās plaši izvērsās celtniecība, veidojās jauni apbūves ansambļi, tika ierīkoti parki un izkopta lauku ainava. Kaut arī pašlaik tie atstāti novārtā, grandiozo mūru līniju veidols joprojām dveš unikālu arhitektonisko vērtību kopumu. Diemžēl pašreizējā ekonomiskā situācija valstī vieš niecīgu cerību kultūrvēsturiskā mantojuma restaurācijai.
Hānu dzimtas četrpadsmitās līdz sešpadsmitās paaudzes pārstāvji (no Vācijas, Kanādas, Francijas, Spānijas) tiešā veidā ir saistīti ar Kurzemes hercoga Ketlera vārdu hercogistes un tās muižu uzplaukuma laikā. Muižu būvniecības dokumentācija vairākumā gadījumu (izņemot kroņa muižas) tiek glabāta pašu bijušo īpašnieku privātajos arhīvos un lielākoties nav nonākusi plašāk pieejamos arhīvu materiālos. Tādēļ raksta autore ir pateicīga Hānu dzimtai par dāvāto dokumentāciju.
Dzimtas viesošanās laikā lielisku ieskatu par Kurzemes hercogistes uzplaukuma periodu un fon Hānu bijušajiem īpašumiem sniedza Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis. Protams, visdziļākos saviļņojuma mirkļus radīja ar Ketlera dinastiju saistītā informācija, jo Hānu dzimtas saknes pirms sešpadsmit paaudzēm meklējamas Pastendes muižā. To 1476. gadā nopirka barons Heinrihs fon Hāns, un Hānu dzimtai tā piederēja līdz pat 1922. gadam. Par to, ka interese par muižu uzplaukuma laiku 19. gadsimta vidū ir liela, liecina arī grāfa J.F. fon Mēdema dzimtas pēcteču – apmēram 30 cilvēku lielas grupas – brauciens pa Kurzemi.
Barons Pauls Adolfs fon Hāns (74 gadi) un viņa bērni Peters, Karena un Suzanna (dzīvo Kanādā) interesējas par kādreiz tēvam piederējušo Lindes – Birzgales muižu gleznainajā Daugavas kreisajā krastā (diemžēl nodedzināta jau Pirmā pasaules kara laikā) un tās grezno parku, kura unikālā kompozicionālā uzbūve daļēji saglabājusies. Sākotnējā veidolā parku 1774. gadā veidojis dārznieks Šteltings, no 1775. gada oranžērijā strādājis dārznieks Hermanis, vēlāk – viņa kolēģis Borns. 19. gadsimta otrajā pusē parks ainaviski pārveidots, un līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena tā daļa. Tās pamatā ir abpusēja četru terašu nogāze. Līmeņu zemākajā daļā bija izveidota dīķu sistēma ar tiltiņu, kura vidū atradās ieapaļš paplašinājums saviesīgiem sarīkojumiem, bet netālu – tējas namiņš. Uz augšējās terases redzama divu rindu liepu aleja, kuru stumbru veidolā nojaušams vēsturiskais lodveida vaiņagu griešanas augstums. Šāda parka uzbūves telpiskā kompozīcija ir sava veida spēle ar reljefu, un tās sasaiste ar bijušo muižas kungu ēkas garenasi Daugavas krastā veidoja savdabīgu vidi. Muižas vārtus, kas joprojām stāv savā majestātiskumā, akcentē pusloka arka ar četriem balsta stabiem un mansarda tipa jumtu. To grezno bagātīgi profilēta dzega un ailu apvijošas joslas.
Nedaudz nostāk atrodas Lindes – Birzgales muižas baronu dzimtas kapi, kurus veido liela apļa veidā noslēgts akmeņu krāvuma žogs. Apbedījumu centrā – milzīgs granīta krusts, ap kuru radiāli ārējā ielocē izveidotas Pirmā pasaules kara laikā kritušo vācu karavīru krusta zīmes, kas pasvītro šīs kulta vietas nozīmīgumu. Lai iezīmētu apbedījumu vietas, barona Paula fon Hāna dzimta no Vācijas vēstniecības Rīgā uz kapsētu pārvedusi piemiņas plāksni.
Ar Lindes – Birzgales muižu saistīta arī baronese Freda fon Hāna (dz. Roenne, 76. g.), kurai ir radniecība ar baronu fon Bēru dzimtu, līdz ar to saistība ar tās īpašumu – Ēdoles pili. Šī dzimta intensīvi aizsākusi pils restaurāciju.
Baroni Freds (56), Kristela (60) un Karls Gustavs (62) fon Hāni (Vācija) turpina dzimtas, kurām piederēja Ānes – Mēmeles un Ērbērģes muižas Lietuvas pierobežā, kur atrodas arī Ērberģes baznīca.
Ānes – Mēmeles muiža tika apsaimniekota kopš 17. gadsimta sākuma. Pēc ģenealoģiskās informācijas, ceturtajā paaudzē (no 1640. gada) baronam Hermanim fon Hānam piederēja 794 ha liela muižas zeme ar 11 vecsaimniecībām. Dzimtas īpašumi tika vairoti, barona pēcnācējiem stājoties laulībā ar slaveno Līvenu, Firksu, Hovenu, Šoppingu, Grothusa, Korfu, Manteifeļu, Mēdemu un Zakenu dzimtu pārstāvjiem.
Muižas kungu ēku 1840. gadā cēlis barons Vilhelms fon Hāns. 1860. gadā to pārbūvējis viņa dēls Francs fon Hāns.
1806. gadā Vilhelms fon Hāns no baronu fon Taubes dzimtas nopirka Ērberģes muižu, kuras platība bija 5471 ha. Tajā ietilpa divas pusmuižas, 3 krogi un 51 vecsaimniecība. Ap 1860. gadu celtā muižas kunga māja saistāma ar arhitekta J.Helda darbību Kurzemē. Visnotaļ tradicionālās formās būvētās ēkas izteiksmīgumu akcentē uz stabiem paceltās verandas izbūve. Formas sabalsotas ar centrālā rizalīta* kubisko apjomu, tā radot pietiekami modernu, sava laika priekšstatiem atbilstošu celtnes veidolu un pilnīgi atsakoties no dekoratīva rakstura motīviem. Muižas kungu ēkā iekārtojot skolas telpas, mainīts sākotnējais iekštelpu plānojums. Bojā gājusi kamīnzāle, ēdamzāle un centrālās kāpnes. Tomēr savu eleganci saglabā stiklotā veranda.
Māsu grāfienes Dinas fon Kelleras (70) un Ursulas Nibbes (68, dzimusi fon Hāns) dzimtas koka saknes nāk no Snēpeles muižas, kuru kopš 1820. gada apsaimniekoja Adolfs Vilhelms fon Hāns (devītā paaudze). Snēpeles muiža bija 3091 ha liela ar trīs pusmuižām un 40 vecsaimniecībām. Kungu ēkas arhitektoniskajā veidolā dominē stingri izteikta simetrija, kur ēkas akcentējumam gan parka, gan pagalma pusē izmantots portika** motīvs, šādā veidā celtnei piešķirot reprezentatīvu izskatu. Savukārt ēkas galos – pusapļa formas grezni logi ar radiālu dalījumu, kuru izteiksmīgumu pastiprina maskas un ornamentālu rotājumu akcenti.
Muižas apbūves unikalitāti pasvītro galvenā kompozīcijas ass. Tā sevī ietver parku, pili, ovālo parādes pagalmu, no kura stingrā līnijā iztek ceļš ar koku aleju uz 550 m attālo baronu kapsētu. Milzīgas akmens kapu plāksnes (izvietotas vairākās rindās), ko aptver ar smagnējām metāla ķēdēm (daļēji nopostītas) pastiprināts akmens stabu aplis, piešķir apbedījumu vietai savdabīgu majestātiskuma noskaņu. To papildina arī ap 150 gadu vecie koki. Milzīgie stumbri ap kapu vietu un aleju sasaucas ar masīvo kolonnu ritmu attālajā pils priekšplānā, tieši simbolizējot tā laika varu un bagātību.
Baroni Hardvins (71 g.), Eriks (63 g.), Sesils (54 g.), Peters (72 g.) un Marina (62 g.) fon Hāni, kā arī viņu mazbērni Nikola (6 g.) un Tamara (9 g.) ir saistīti ar Aizupes, Lubezeres, Vānes, Aizdzires, Variebas, Zutenes, Sārcenes muižām. Katrai raksturīgs savs izteiksmīgums un greznums. Lielākās no tām, Aizupes muižas (8231 ha), kungu ēkas arhitektoniskais veidols it kā aizslēpies milzīgajā ainavu parka fonā, kuru no vienas puses noslēdz dīķi (diemžēl nosusināti), bijusī brūža ēka un saimniecības ēkas. Tikpat intriģējoša un pievilcīga ir Aizupes muižai piederošā dažus kilometru nostāk uz dienvidiem izveidotā baronu kapsēta. To aptver milzīgs labības lauks, un tikai zinātājs var atrast unikālo apbedījumu vietu jeb ansambli, kuru kompozīcijas garenass austrumu – rietumu virzienā ir paralēla muižas kompleksa apbūvei. Lielajam kapsētas gredzenam, kura diametrs ir apmēram 80 metru un kuru iezīmē laukakmeņu krāvums, piekļaujas nedaudz mazāks aplis, kas it kā dinamiskā formu spēlē pasvītro galveno ieeju. Kapsētas kopējo ansambli satur centrālā ass – ap 40 m garš celiņš, kas noslēdzas ar koka vārtiņiem, ierāmētiem ar smagnējas formas ķieģeļu stabiem. Apbedījumi terasveidīgi izvietoti centrālajā gredzenā, kur augstākajā punktā ir liels tumša granīta krusts, bet zemākās terasēs ap to radiāli izvietoti apbedījumi.
Kapsētā apzinātas 11 kapu vietas, kas datētas ar 1820. līdz 1931. gadu. Ciemiņos neizpratni radīja apstāklis, ka uz nelielo kapsētu ir aizarts ceļš un piekļūt tai iespējams tikai pa meža taciņu vai brienot cauri rudziem. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka vēl joprojām neapzināmies kultūrvēsturiskās vērtības un aizsardzības zonu saglabāšanas nepieciešamību ap ainavu pieminekļiem.
Baronu fon Hānu dzimtas īpašumi Jelgavas apkārtnē
Jelgavas apkaimē dzimtai piederēja Lielplatones (2507 ha), Lielvircavas (672 ha), Vilces (1626 ha), Blankenfeldes (2002 ha), Bērsteles, Mežmuižas (2904 ha) kompleksi. Šie īpašumi ir saistīti ar baronu Vilhelmu fon Hānu (astotā paaudze). Blankenfeldes muižā, ko atpirkusi baronese Adina fon Bernevica (dzimusi fon Hāns, 64 g.), tika sarīkotas grandiozas dzimtas tūkstošgades svinības, ko lieliski bija noorganizējusi muižas pārvaldniece Millija Zīberte. Izskanēja atmiņu lasījumi no vecvecāku dienasgrāmatām. Īpašu pārsteigumu sagādāja restaurētās vītņu kāpnes ēdamzālē, vēsturiskā parketa un ārdurvju atsegums, kā arī ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu aizsāktie sienas apgleznojumu restaurācijas darbi. Savdabīgu nostaļģiju ienesa piemiņas brīdis baronu kapos un rīta aizlūgums muižas kapelā.
Lielplatones muižas kungu māju, kuras pārbūve veikta no 1859. līdz 1860. gadam, projektējis arhitekts E.J.Štrauss. Ēka tika gan paplašināta, gan arī izskaistināta, agrāko stāvo jumtu veidojot lēzenāku, ar sānu rizalītu nelieliem frontoniem* ienesot «romantizēta» klasicisma laikmeta noskaņu.
Zemgales līdzenuma ainavā ar neogotikas interpretācijā neapmesto ķieģeļu arhitektūru izceļas Mežmuižas pils Lietuvas pierobežā. Pils būvēta firsta Līvena laikā. 1870. gadā to nopirka barons Vilhelms fon Hāns. Ēkas neogotikas veidolu raksturo simetriski sānu rizalīti, kā arī uzsvērta ēkas centrālā daļa. Pils pārbūves arhitekts nav zināms. Spriežot pēc stilistiskajām iezīmēm, visticamāk, tas bijis Oto Dīce, kas 19. gadsimta otrajā pusē darbojies Jelgavas apkaimes muižu pārbūvē (tieši šīm muižām raksturīgi savdabīgie logailu veidojumi).
O.Dīcem pieder arī Blankenfeldes muižas kungu mājas pārbūves projekts (19. gadsimta 60. gadi), kas paredzēja būtiski mainīt celtnes apjomu. Ēkas visā garumā izbūvējot otro stāvu, piezemēto un nesamērīgi garo celtni bija paredzēts pārvērt proporcionālā būvapjomā. Tiesa, šis projekts netika īstenots.
* Frontons – fasādes arhitektonisks elements trīsstūra pusloka segmenta vai citā formā.
Nenoliedzamu atbalstu Hānu dzimtas viesošanās laikā deva sadarbība ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes angļu valodas speciālisti docenti Larisu Maļinovsku, Kultūras pieminekļu inspekcijas pārstāvi Vitoldu Mašnovski, Jelgavas pils muzeja vadītāju Gintu Linīti, Jelgavas Tūrisma informācijas centra vadītāju Guntu Skulti, Svētes pagasta izpilddirektori, Svētes pils pārvaldnieci Sandru Viniarsku.
—
*Rizalīts – uz priekšu izvirzīta ēkas apjoma daļa.
** Portiks – pārsegta telpa aiz kolonādes.
