Leonīds Arbuzovs seniors ir interesanta personība baltvācu vēsturē. Dzimis Jelgavā 1848. gada 7. janvārī krievu leitnanta Aleksandra Arbuzova ģimenē.
Leonīds Arbuzovs seniors ir interesanta personība baltvācu vēsturē. Dzimis Jelgavā 1848. gada 7. janvārī krievu leitnanta Aleksandra Arbuzova ģimenē.
Viņa tēvs piederēja senai krievu aristokrātu dzimtai, bet māte Natālija (dzimusi Čudovska) bija augsta valsts ierēdņa meita. Uz vācu kultūras ceļa viņu novirzīja likteņa pavērsiens – māte nomira holēras epidēmijas laikā, kad Leonīdam bija tikai septiņi mēneši. Tā kā tēvs bija nosūtīts cīņai pret ungāru revolucionāriem, zēnu audzināšanā pieņēma Natālijas Arbuzovas draudzene Feodosija fon Paukere, kas nāk no Trota – Traidenu dzimtas. Par savu audžumāti vēlāk vēsturnieks izteicies, ka “viņa manis labā darījusi vairāk nekā kāda māte varētu izdarīt.” F.Paukeres vīrs bija Magnuss Georgs fon Paukers, Pētera ģimnāzijas matemātikas profesors. Tā krievu virsnieka dēls ienāca izglītoto vācbaltiešu sabiedrībā. Septiņu gadu vecumā viņš sāka mācības Jelgavas privātskolā, vēlāk Hapsalā. Pēc audžutēva G.M.Paukera nāves viņa audzināšanu uzņēmās grieķu valodas virsskolotājs Karls Paukers, M.G.Paukera dēls no pirmās laulības. Jau pirmajā mācību gadā zēns parādīja lielu interesi par lasīšanu. Kad K.Paukers ieguva profesora vietu Tērbatas universitātē, L.Arbuzovs līdz ar savu audžumāti pārcēlās uz šo studentu pilsētu un pabeidza tur ģimnāziju. Ģimnāzista gados vislielākā interese bija par dabas zinātnēm, tāpēc vispirms L.Arbuzovs Tērbatas un Leipcigas universitātēs studēja zooloģiju, vēlāk Tērbatā un Getingenē – medicīnu.
Getingenē medicīnas students labprātāk apmeklēja vēstures studentu vakarus nekā dabas zinātnēm veltītos pasākumus. Vēstures un vācu literatūras grāmatu studiju iespaidots, L.Arbuzovs stingri nostājās uz vēsturnieka ceļa. 1873. – 1876. gadā viņš Getingenes universitātē apguva vēsturi. Pēc studijām atgriezās Kurzemes guberņā un bija apriņķa skolas skolotājs Bauskā un apriņķa skolas inspektors Tukumā. Bauskā nākamais vēstures pētnieks apprecējās ar Olgu Anšutcu, un viņiem piedzima dēls, kuram arī deva vārdu Leonīds. Baltvācu vēstures pētniecībā Leonīds Arbuzovs juniors iegājis kā sekmīgs tēva darba turpinātājs.
1888. gadā sakarā ar Baltijas skolu rusifikācijas politiku Arbuzovs seniors atstāja skolotāja darbu un pārcēlās uz Jelgavu. Šeit viņš sāka sistemātisku zinātnisku darbību, kam pamatus jau bija licis, strādājot skolotāja amatā. Kopš tā laika viņš bija aktīvs Kurzemes un Vidzemes zinātnisko organizāciju dalībnieks. Pateicoties vācbaltu organizāciju atbalstam, viņš sarakstījis 114 publikāciju par Baltijas vēsturi.
L.Arbuzova seniora galvenais mūža darbs saistīts ar Livonijas ordeņa vēstures pētniecību, kurā viņam ir vislielākie nopelni Latvijas vēstures zinātnē. L.Arbuzova darbs par Livonijas ordeņa vēsturi parāda vēl vecās ideoloģiskās nostādnes par ordeni kā vadošo kultūras nesēju Baltijā. Vēl
plašāku skatu par Latvijas un Baltijas vēsturi L.Arbuzovs sniedzis darbā “Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes vēstures apcerējums”, kura pirmie divi izdevumi iznāca jau 1889. gadā. Jauni šā darba izdevumi parādījās 1907., pēdējais – pēc vēsturnieka nāves 1918. gadā. Trešajā izdevumā autors uzsver, ka necentīsies lasītāju apgrūtināt ar daudziem avotu citātiem vai precīziem datējumiem, bet lielāku uzmanību pievērsīs kopējām tendencēm Baltijas provinču vēsturē. Viņš arī piebilst, ka 18. un 19. gadsimta vēsturei nevar pievērsties īpaši objektīvi, jo nav nepieciešamās laika distances, tāpēc lielāku pētījumu L.Arbuzovs veltī Livonijas periodam. Pēdējā izdevumā, ko rediģējis viņa dēls L.Arbuzovs juniors, ievērojami paplašināta nodaļa par periodu pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma, papildināts arī valdnieku un nozīmīgo personību saraksts. Interesantas ir nodaļas par vēstures rakstīšanu 15. un 16., kā arī 17. un 18. gadsimtā. Tur paustās nostādnes par vācbaltu historiogrāfiju izmantojuši daudzi vēlākie autori, tajā skaitā padomju laika vēsturnieks Jānis Zutis darbā par Latvijas historiogrāfiju. Savos Baltijas vēstures darbos L.Arbuzovs lielu uzmanību veltī baltvāciešiem, viņu veidotajām pārvaldes un saimnieciskajām struktūrām. Mazāk uzmanības pievērsts kultūrai, vairāk politikai un valstsvīriem, tādējādi var secināt, ka L.Arbuzovs vēl atrodas 19. gadsimtā populārās Leopolda fon Rankes vēstures skolas ietekmē.
L.Arbuzova seniora otrs lielākais darbs pēc ordeņa vēstures izpētes ir Baltijas garīdzniecības vēstures apzināšana. Viņš no 1904. līdz 1913. gadam “Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas gadagrāmatā” publicējis pētījumu “Livonijas garīdzniecība no 12. gadsimta beigām līdz 16. gadsimtam”. Autors apzinājis visu Livonijas garīdznieku personības, viņu dzīves un darbības datus attiecīgajā laika posmā, devis vērtīgu faktoloģisko, biogrāfisko materiālu nākamajām vēsturnieku paaudzēm. Jāmin arī viņa redakcijā sagatavotās Livonijas vēstures avotu publikācijas, kas ļauj mūsdienu vēsturniekiem nesēdēt arhīvu putekļos, bet Latvijas vēstures avotus lasīt drukātus. Tieši baltvāciešiem var būt pateicīgi mūsdienu latviešu un igauņu vēsturnieki par šo milzīgo darbu, kas atvieglo tālākos pētījumus.
Leonīds Arbuzovs miris 1912. gada 1. janvārī Zasulaukā. Piemiņas referātā Baltijas provinču vēstures un senatnes pētniecības biedrības sēdē barons Bruninks par viņu teica: “Šis vīrs, kuram ir krievu izcelsme, kļuva par īstu un patiesu izglītotu vācieti, kas savai jaunpieņemtajai dzimtenei pilnīgi piederēja ar katru savas sirds pavedienu, ar savām domām un jūtām.
