Par janvāra viesuļvētras postījumiem Latvijas mežos pēdējā nedēļā izteikts daudz pretrunīgu vērtējumu.
Par janvāra viesuļvētras postījumiem Latvijas mežos pēdējā nedēļā izteikts daudz pretrunīgu vērtējumu. Kļūdaina izpratne un lēmumu pieņemšana šajos jautājumos var būt ar ilglaicīgām sekām un situāciju mežos vēl vairāk pasliktināt – gan attiecībā uz to ekonomisko nozīmi, gan dabas vērtībām un ekoloģisko stabilitāti. Vētras postījumi galvenokārt ir saimnieciska problēma, nevis ekoloģiska katastrofa. No mežu ekoloģijas viedokļa, notikušais ir liela mēroga dabisks traucējums meža ekosistēmā, pēc kura sākas meža atjaunošanās. Daudz nopietnākas sekas meža ekosistēmām var izraisīt pastiprinātā mežsaimnieciskā darbība ar ieganstu “tīrīt postījumus”, radot plašus un ilglaicīgus traucējumus.
Stipru vētru sekas parādījušas, ka šādai dabas parādībai nespēj pretoties ne dabiski, ne intensīvi cilvēku apsaimniekoti meži. Tomēr pastāv sakarība, proti, jo dabiskāka meža vide, jo mežs noturīgāks pret šāda stipruma vētrām. Notikušais ir pierādījis arī to, cik ļoti nozīmīgas mežu apsaimniekošanā ir meža ekoloģijas zināšanas. Pastiprināti postījumi nereti bijuši nekompetentas saimnieciskās darbības rezultāts, kas daļēji saistīts arī ar nepilnībām likumdošanā – lielas kailcirtes un pārāk izretinātas audzes veicinājušas postījumus. Diskusijās par vētras postījumu likvidāciju mežos bieži izskanējuši viedokļi par potenciālu kaitēkļu savairošanos. Dabā nav kaitēkļu – tā cilvēki apzīmē sugas, kas tiem nodara saimnieciskus vai estētiskus zaudējumus. Plānojot vētras seku likvidāciju mežaudzēs, jāvērš uzmanība uz to, ka:
1) vētras sekas visdrīzāk izraisīs mežsaimniecībai kaitīgo kukaiņu savairošanos egļu audzēs, tādēļ izgāzto un lauzto egļu izvākšana ir prioritārs problēmu risinājums. Bojājumi citu koku sugu audzēs nevar izraisīt būtiskas problēmas, to izvākšana ir tikai koksnes ieguves jautājums. Visos gadījumos būtu vēlama lielu dimensiju koku stumbeņu un kritalu atstāšana mežos;
2) sausie koki un kritalas ne tikai nav bīstami meža stāvoklim, bet ir nepieciešams nosacījums meža stabilitātei, jo daudzos gadījumos mežs ir dzīvesvieta “kaitēkļu” dabiskajiem ienaidniekiem, arī daudzām īpaši aizsargājamām sugām;
3) saglabājušies “dzīvie” koki, to grupas un mežaudzes ir nozīmīgi meža vides atjaunošanā un stabilitātes nodrošināšanā. Pašreiz jāpārtrauc vai maksimāli vētras neskartajās audzēs jāierobežo arī galvenā cirte, tā kompensējot negatīvo ietekmi, ko izraisīs meža nociršana, likvidējot vētras sekas;
4) īpaši aizsargājamās dabas teritorijās jebkāda darbība veicama tikai gadījumos, ja tajās notikušie postījumi var būtiski ietekmēt ārpus aizsargājamās teritorijas esošo audžu stāvokli, un tikai tad, ja ir skartas egļu audzes. Pirms darbības sākšanas jāveic konkrētās audzes ekspertīze, piesaistot meža biotopu un īpaši aizsargājamo sugu speciālistus. Dabas rezervātos, dabas liegumos, dabas parku regulējamā režīma un dabas lieguma zonās prioritāte ir dabas aizsardzība, tur jānodrošina dabisko procesu normāla funkcionēšana. Līdzīgi jārīkojas mikroliegumos un aizsargājamos meža biotopos, arī piejūras, ūdensteču un ūdenstilpju aizsargjoslās;
5) pēc iespējas vajadzētu samazināt plānojamo vētras seku likvidēšanas darbu apjomu no aprīļa vidus līdz maija beigām, jūnijam, lai netraucētu sekmīgi ligzdot putniem. Putnu ieguldījums meža “kaitēkļu” izplatīšanās samazināšanā būs lielāks nekā jebkurai citai metodei vai paņēmienam. Plašu mežizstrādes darbu turpināšana, sākoties putnu ligzdošanas sezonai, var dot smagu triecienu mežos ligzdojošo īpaši aizsargājamo putnu populācijām.
Jānis Priednieks, Latvijas Dabas fonds, eksperts meža jautājumos, ZM Meža konsultatīvās padomes loceklis,
Jānis Rozītis, Pasaules Dabas fonds, meža programmas vadītājs, Māris Strazds, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, ZM Meža konsultatīvās padomes loceklis, Mārtiņš Kalniņš, Latvijas Entomoloģijas biedrība, valdes priekšsēdētājs
