Līdz 8. jūlijam «Kino 19»: «Reiz Meksikā» (pulksten 14, 16 un 20) un «Monstrs» (pulksten 18).
Līdz 8. jūlijam “Kino 19”: “Reiz Meksikā” (pulksten 14, 16 un 20) un “Monstrs” (pulksten 18).
“El Mariachi” ir klejojošs muzikants, kas nevēlas neko vairāk kā spēlēt ģitāru un turpināt ģimenes tradīciju. Taču vietējās pilsētiņas bandīti viņu sajauc ar “kolēģi” viltvārdi slepkavnieku, kas instrumenta futrālī glabā ieročus. Tā 1992. gadā sākās Roberta Rodrigesa stāsts par cilvēku, kas nemeklē nepatikšanas, tomēr tajās iekuļas un, būdams miermīlīgas dabas, problēmas tomēr spiests risināt “mežonīgo rietumu” stilā. Pagājušogad tapusī “Reiz Meksikā” ir ģitārpistoļvaroņa trešā iemiesošanās. Tāpat kā iepriekšējā reizē (“El Mariachi” “paplašinātā rimeikā” “Desperado” 1995. gadā) Antonio Banderasa ādā. Šoreiz galvenā varoņa pretiniekos ir tādi ambiciozi tipi kā narkobarons un ģenerālis, kam prātā Meksikas prezidenta gāšana. Nav vajadzības ne iepriekš zināt, ne vēlāk atcerēties raibās un trokšņainās jezgas sižeta detaļas. Pietiek, ka tur rosās esošie un bijušie slepeno dienestu aģenti un citāda profila amerikāņu un meksikāņu darboņi un ka papildus pašreizējiem mērķiem vairākiem savā starpā kārtojami arī senāki rēķini. “Reiz Meksikā” ir komiksa raibumā samiksēta vesterna eksotika, nereti patumšs humors un pilnu apgriezienu “action” dinamika. Netrūkst arī darbības gaitā nolasāmu atsauču – pateicību par ietekmi Serdžio Leonem, Semam Pekinpā un citiem žanra klasiķiem. Ja runā par filmas īpašību vienpersonisku aktierisku iemiesošanu, pirmais noteikti minams Džonijs Deps (pēc daudzu domām, Depa mežonīgais un komiskais FIB aģents pat aizēno Banderasa caurcaurēm romantisko galveno varoni). Rodrigesa fani var turpināt sajūsmināties par viņa “multifunkcionalitāti”: būt ne vien režisoram un scenāristam, bet arī operatoram, producentam, komponistam… vārdu sakot, būt gatavam “spēlēt” teju visas “uz ekrāna neredzamās lomas”. Kvalitatīvas un jebkādas citas principiālas atšķirības no priekšgājēja šajā latīņamerikāņu vesterna “triloģijas” trešajā gabalā gan atrast grūti. Tā teikt, tie paši vēži tikai ar jauniem “stroķiem” rokās, tas ir, spīlēs.
Trilleris “Monstrs” ir Kanzasā dzimušās režisores Petijas Dženkinsas trešā filma. Galvenās lomas tēlotājai Šarlīzei Teronai tā sagādāja Oskaru. Filmas pamatā ir pirms pāris gadiem ASV pāršalkušais stāsts par Floridā dzīvojušu prostitūtu Eilīnu Vournosu, ko 2002. gadā tiesāja par septiņu vīriešu (klientu) slepkavību. Uz ekrāna redzamās noziegumu “sekcijas” iedarbīgums, protams, slēpjas ne jau anonīmās trilleriskās šausmās, bet Teronas veiksmīgā tēlojuma uzspiestajā dokumentalitātes zīmogā – reālas, šai pasaulē dzīvojušas sievietes liktenī. Vienlīdz dziļš līdzpārdzīvojums arī tiem, kas par īsto Eilīnu Vournosu nav lasījuši avīzēs vai skatījušies televīzijā. Filma nesprediķo, necenšas attaisnot vai nosodīt kritušu sievieti, bet psiholoģiski dziļi gremdējas viņas rīcības motīvos: tēlo bezkrāsaino ikdienišķību, kurā ielaužas spilgtu jūtu brīži, draudzības un mīlestības radīto vēlēšanos izrauties, bezizejas apziņu, slīgšanu atpakaļ un visbeidzot kādas slepkavības iekustināto asinsdarbu lavīnu, kas beidzas tiesas zālē un soda vietā.
***
Sintija Moroza:
“Reiz Meksikā”. “Traks bojeviks”, kur visa darbība pakļauta šaušanai. Mačo zvaigznes – Banderass, Deps, Rurks, Iglesiass un citi – “kariņu” spēlē ar lielu azartu. Šaušanas skati ir izdomas pārbagāti. Filmas efektivitāte nodrošināta tikai skatīšanās laikā.
“Monstrs”. Drūma filma ar rūgtu pēcgaršu. Nav izklaides filma, jo izraisa skumjas pārdomas: cik paši mēs spējam ietekmēt notikumus savā dzīvē un cik dažādi tie spēj mainīt mūsu dzīvi pret pašu gribu. Uz jautājumu, kāpēc tā notiek, atbildes nav, bet varbūt katrs pats sev tomēr var atbildēt.
