Pasaulē viss mainās, arī vide, kurā dzīvojam. Zaru būdu vietā nākušas pilsētas ar visām no šīm pārmaiņām izrietošajām sekām, diemžēl tās ne vienmēr bijušas pozitīvas.
Pasaulē viss mainās, arī vide, kurā dzīvojam. Zaru būdu vietā nākušas pilsētas ar visām no šīm pārmaiņām izrietošajām sekām, diemžēl tās ne vienmēr bijušas pozitīvas.
Pilsētas sāka veidoties tad, kad sabiedriskās darba dalīšanas rezultātā amatniecība atdalījās no zemkopības (cilvēku sabiedrībai pārejot no pirmatnējās kopienas uz verdzības iekārtu vai arī tieši uz feodālismu). Turpmākajā pilsētu attīstībā dzīvesveids un iekārta tajās veidojās atbilstoši sociāli ekonomiskajai formācijai, bet pamatā atšķīrās no dzīvesveida un iekārtas laukos.
Pilsētas tipa apdzīvotās vietas jēdziens pasaules valstīs tiek traktēts dažādi, tomēr vairāki parametri tā noteikšanā sastopami īpaši bieži. Praktiski vienmēr figurē tāds kritērijs kā minimālais iedzīvotāju skaits pilsētā. Tas svārstās no 200 cilvēku tādās valstīs kā Zviedrija un Norvēģija līdz 30 000 iedzīvotāju Japānā.
Vairākās pasaules valstīs primārais faktors pilsētas statusa iegūšanai ir apdzīvotās vietas administratīvā nozīme. Citviet, arī Latvijā, par pilsētām tiek uzskatīti kultūras un ražošanas centri ar attīstītu sociālo un komunālo struktūru. Piemēram, Mozambikas galvaspilsētu Maputu (bij. Lorensu Markiša) portugāļu kolonisti savulaik uzbūvēja atbilstoši eiropeiskās pilsētbūvniecības tradīcijām ar visu nepieciešamo infrastruktūru, un tā bija paredzēta 300 000 cilvēku. Tik daudz iedzīvotāju tajā bija septiņdesmito gadu vidū, kolonistiem aizejot. Turpmākajos divdesmit gados to skaits palielinājās sešas reizes, praktiski nolietojot tādai slodzei neparedzēto infrastruktūru un degradējot mūsdienīgo pilsētvidi.
Straujā urbanizācija, kas attīstītajās valstīs aizsākās jau pagājušajā gadsimtā, mūsdienās pārņēmusi vairumu jaunattīstības valstu un novedusi pie nepieredzēti straujas pilsētu iedzīvotāju skaita palielināšanās. Īpaši ātri aug lielpilsētas, aprijot aizvien jaunas tuvākās teritorijas un veidojot milzīgas aglomerācijas.
Dabas un sabiedrības mijiedarbības problēmas
Globālajai ekoloģiskajai krīzei ir vispārcilvēciski cēloņi. Tos rada principā neierobežotās sabiedrības iespējas zinātniski tehniskā progresa gaitā pārveidot dabu, ar dažādiem paņēmieniem iekļaujot to sabiedrības esamībā.
Īpaša nozīme ir nepieciešamībai pārveidot apkārtējo dabu un vienlaikus saglabāt biosfēru tai piemītošajā kvalitātē. Šādā aspektā svarīgs ir jautājums par dabas resursu apguvi. Fakti liecina, ka enerģijas un izejvielu resursi nav bezgalīgi un, pastāvot līdzšinējam arvien augošajam izmantošanas tempam, var tikt izlietoti 100 gadu laikā.
1962. gadā ANO Ģenerālās asamblejas 17. sesija pieņēma rezolūciju «Ekonomiskā attīstība un dabas aizsardzība», kurā visas valstis tika aicinātas nekavējoties veikt pasākumus dabas resursu aizsardzībai un norādīts, ka dabas aizsardzība var būt efektīva tikai vienlaikus ar ekonomisko attīstību, ieskaitot industrializāciju un urbanizāciju. Turpmākajos gados tika izstrādāta programma «Cilvēks un daba», kas veltīta ilggadējiem kompleksiem zinātniskajiem pētījumiem, lai izveidotu teorētiskus pamatus un izstrādātu praktiskus pasākumus mūsu planētas dabas bagātību racionālai izmantošanai un aizsardzībai.
Pilsētas un vides attiecības
Ministru kabineta 1995. gadā akceptētajā vides aizsardzības politikas plānā ir īss Latvijas vides stāvokļa pārskats, kurā minēta vietām pārmērīga un haotiska urbanizācija mūsu valstī.
Pēdējos gados, strauji mainoties zemes un ražošanas līdzekļu īpašuma formām, līdzšinējie apdzīvoto vietu izstrādātie ilgtermiņa attīstības plāni faktiski vairs nav derīgi, lai gan to izstrādē ieguldīts ne mazums līdzekļu un, galvenais, uzsākta arī to izpilde. Šajos attīstības plānos iezīmējas konkrētu teritoriju attīstības vēlamie risinājumi, taču līdztekus saglabājas arī nelīdzsvarota, cilvēku labklājībai un veselībai nevēlama vide.
Līdztekus rūpniecības uzņēmumu, siltumapgādes objektu un transporta radītajam gaisa piesārņojumam, neorganizētajai rūpniecisko sadzīves atkritumu apsaimniekošanai, rekreācijai un dzeramā ūdens krātuvju piesārņojumam, atsevišķi apskatāmajai trokšņa problēmai Latvijā jāuzsver arī tāda Eiropas vidējām un mazajām pilsētām un it īpaši laukiem pretdabiska dzīvesvides izveide kā lielākās valsts iedzīvotāju daļas mērķtiecīgi plānota izvietošana neskaitāmos primitīvi celtos daudzstāvu namos, kuru prognozētais kalpošanas laiks ir ap 60 gadu. Pašlaik puse mūža lielākajai daļai namu jau pagājusi.
Cilvēks nevar paņemt rokās mālus un iedvest tajos dzīvību. Viņš nevar, izmantojot tehnisku formulu, radīt kaut vai smiltīs rāpojošu skudru.
A.Šveicers
