Jelgavas teritorijas plānojuma pamatprincipi un pamatvērtības visspožāk ir definētas jaunajā Jelgavas teritoriālās attīstības koncepcijā.
Jelgavas teritorijas plānojuma pamatprincipi un pamatvērtības visspožāk ir definētas jaunajā Jelgavas teritoriālās attīstības koncepcijā, kur teikts, ka «izstrādātais teritorijas plānojums dos būtisku ieguldījumu pilsētas teritorijas sabalansētā attīstībā, kas nodrošinās tās ilgspējīgu attīstību, veicinās iedzīvotāju labklājību, vides uzlabošanu.. un saudzēs pilsētas kultūrvēsturisko mantojumu».
Tomēr ne gluži teiktais saskan ar publiskajai aptaujai («Zemgales Ziņas» 15.02.) nodoto degvielas
uzpildes stacijas (DUS) būvniecības vietas izvēles priekšlikumu. Atgādināšu, ka jaunas DUS izbūvei ir piedāvāts zemesgabals starp M.Dambja, Dobeles un Lielo ielu.
Pašlaik šis zemesgabals asociējas ar milzīgu zaļu pļavu, kuru no Lielās un M.Dambja ielas norobežo koku rindu stādījumi, bet no Dobeles puses – vecā koka apbūve. Protams, šāda pilsētvides situācija rada iekāri teritoriju apbūvēt. Bet, iekams pieņemt izšķirošus lēmumus, ir vērts izvērtēt projektējamo situāciju nedaudz konkrētāk.
Šajā pilsētbūvnieciskajā telpā nedrīkst izslēgt apstākli, ka piegulošajai, blīvajai deviņstāvu dzīvojamajai zonai (Dambja – Asteru – Māras – Lielā iela) tuvumā nav zaļo stādījumu. Šo dzīvojamo kvartālu ieskauj tikai ražošanas zonas: dienvidu pusē bijušās konservu rūpnīcas ēku nepievilcīgais apjoms un Zemessardzes ēku «monumentālisma» formas (Dambja iela), savukārt ziemeļu pusē (Dobeles iela) skats paveras uz milzīgo agrākās rūpnieciskās zonas kvartālu – autotransporta firmu un kādreizējās ādas fabrikas korpusiem. Turklāt nedrīkst aizmirst arī apstākli, ka pēc pilsētas ģenerālās attīstības koncepcijas iepriekšminēto zonu gar Dobeles ielu ir paredzēts saglabāt. Līdz ar to saimnieciski milzīgā savā telpiski gredzenveidīgajā uzbūvē un disproporcionāli nospiedošā vide ap dzīvojamo zonu pārpārēm ir psiholoģiski smagnēja, lai tajā ienestu arī degvielas uzpildes vietu. Nedrīkst aizmirst patiesību: jo lielāks apbūves blīvums, jo izteiktāk jāakcentē zaļās stādījumu vietas, kas palīdz atgūt telpai sabalansētību. Protams, Lielā iela ar transporta intensitāti ienes zināmu diskomfortu, taču deviņstāvu ēku distance no ielas ir pilnīgi pietiekama, lai šajā vietā veidotu papildu zaļo stādījumu grupas, kas reizē kalpotu kā sasaiste ar prognozējamo skvēra vai parka daļu ielas pretējā pusē.
Otrkārt. Konflikta situāciju ap iespējamo DUS būvniecību šajā vietā pastiprina arī apstāklis, ka līdzās atrodas vecpilsētas daļas apbūve gar Jāņa Asara ielu. Jebkurš no mums ir ievērojis, ka, iebraucot Jelgavā no Dobeles puses, tālā skatu līnijā paveras pilsētas siluets ar Sv.Annas baznīcas smaili, kuras priekšplānā ir J.Asara ielas vecā divstāvu koka apbūve ar milzīgu 400 gadu vecu vītolu bijušā Jēkaba kanāla kreisajā malā. Protams, tik specifiski šauri un detāli informāciju māk nolasīt tikai speciālisti, taču, restaurējot ielas apbūvi un atjaunojot ēku krāsojumu, ieskicētā versija kļūst pavisam reāla. Ja zaļajā pļavā tiks uzcelta «tankštelle», tad Sv.Annas baznīcas restaurētais gailis varēs kariķēti sadziedāties ar mirdzošajām reklāmām un būs izzudusi pilsētas rietumu vārtu silueta vīzija.
Treškārt. Iespējamā parka vai skvēra iekārtošana slāpētu pastāvošo mēroga nesaderību starp filigrāno 18. – 19. gs. vecpilsētas koka apbūvi un iepretim uzcelto deviņstāvu dzīvojamo ēku smagnēji vienmuļo paneļu telpu. Pastaigājoties pa vecpilsētu un uztverot tās apbūves mērogu, cilvēks psiholoģiski ātri pierod pie tā. Protams, manā vīzijā ir ieskicēti veikaliņi, krodziņi, viesnīcas, kafejnīcu terases ar ziedu kastēm, izstāžu un biroju telpas, tādēļ pamatoti ir meklēt izlīdzinātu pāreju no vecpilsētas vides uz daudzstāvu apbūvi, piedāvājot zaļo stādījumu zonu.
Turklāt ir jāņem vērā neliela nianse: koku grupu stādījumu ritms un šķirnes ir jāizvēlas īpaši rūpīgi, lai to vainagi pēc 20 gadiem neaizklātu vecpilsētas siluetu.
Ceturtkārt. Izvietojot dzīvojamās zonas tuvumā degvielas uzpildes vietas, mēs «izprovocējam» transportu tam vēl intensīvāk ieplūst pilsētvidē. Šinī aspektā valda tiešās proporcionalitātes princips: šāda rakstura būve met izaicinājumu, lai tai līdzās izaugtu nākamās – automazgātuve, autoserviss, autocentrs, autoskola, stāvlaukums, tirdzniecība utt. Turklāt pilsētas apvedceļš (Atmodas iela) blakus pilnīgi pietiekami laika, telpas un satura izteiksmē spēj apmierināt prognozējamās apbūves novietojumu.
Es neesmu pret jaunu funkciju kādā pilsētvides zonā, kur objekta apritei ir primāra nozīme. Un mēs nedrīkstam arī kalpot tikai tradīcijām. Bet vai kvalitāti ir jārada no jauna? Vai nav ērtāk saglabāt to, kas jau ir, nedaudz transformējot, restaurējot vai rekonstruējot?
Ievērojot tolerances, ētikas un diplomātijas kritērijus, ir iespējams arī pasūtītāju pārliecināt par arhitektu un pilsētplānotāju viedokļu pareizību.
