Pēc Raiņa ielas 3 iedzīvotāja Gunāra Brēmera apkopotās informācijas, šajā renovētajā deviņdesmit dzīvokļu mājā vidējā maksa par siltumu decembrī bija 65 santīmi par kvadrātmetru. Taču atšķirība ēkas vidū un galos izvietoto dzīvokļu rēķinos ir teju divas reizes, ko galējo dzīvokļu īpašnieki uzskata par netaisnību.
Piektā stāva stūra dzīvoklī, kur dzīvo Latvijas Lauksaimniecības universitātes docenta Gunāra Brēmera ģimene, temperatūra parasti ir 20 grādu. Sestdienas rītā, kad dienvidu pusē logos bagātīgi iespīd saule, pie apkures radiatora pievienotais alokators noregulēts uz «trijnieku» – tā pa vidu (pieci ir maksimums, bet nulle, ja radiators atslēgts). «Šķiet, neviens mūsu mājās neapšauba renovācijas lietderību. Taču iedzīvotāji galos maksā apmēram 1,8 reizes vairāk nekā tie, kuri dzīvo ēkas vidū. Un tas nav īsti taisnīgi,» teic zinātnieks. Proporcija nav tikusi saprastaPirms mājas siltināšanas iedzīvotāji, kam bija lielāks dzīvoklis, par apkuri maksāja vairāk. Dzīvokļa atrašanās mājas vidū vai galā nozīmēja dažādu komforta līmeni, jo nama vidū parasti bija siltāks, taču ne apkures cenu. Pēc dzīvokļa platības tika rēķināta arī to īpašnieku maksa par renovāciju. Renovējot māju, dzīvokļos ierīkoti individuāli siltuma piegādes regulētāji. Pērnruden iedzīvotāju kopsapulcē, lemjot par siltuma maksas sadalījumu pēc renovācijas, Nekustamā īpašuma pārvalde (NĪP) piedāvājusi šādu proporciju: 30 procentu no mājas kopējā patērētā siltuma sadalīt, rēķinot uz dzīvokļa platības kvadrātmetru, bet 70 procentu – pēc jauno individuālo skaitītāju rādījumiem. Runāts, ka šī attiecība varētu būt arī 40 pret 60, taču galu galā sapulce pieņēma pirmo variantu. Pēc G.Brēmera domām, tika pieļauta kļūda. Viņaprāt, pēc kvadratūras rēķinātā siltuma patēriņa īpatsvaram būtu jābūt lielākam, un NĪP tehniskais direktors Uldis Lazdiņš un būvinženieris Oļegs Kukuts to nav iedzīvotājiem pienācīgi izskaidrojuši. O.Kukuts teic, ka maksājumu attiecība 30 pret 70 pastāv arī pārējās divās Jelgavā renovētajās mājās – 4. līnijā 1 un Helmaņa ielā 3. Tur iedzīvotāji par to nesūdzoties. Taču Raiņa ielas nama iedzīvotāju sapulcei esot pilnas tiesības aprēķina kārtību mainīt. Par mācību citiem Raiņa ielas 3. nama vidusdaļas iedzīvotāja Lilita Ozola piekrīt G.Brēmeram, ka vidējo dzīvokļu īpašniekiem apkures maksājumos vajadzētu būt solidārākiem ar ēkas galu iedzīvotājiem. G.Brēmera sabiedrotais ir arī mājas vecākais Aivars Pūka, kura dzīvoklis arī atrodas pie ārsienas. Viņš tomēr diezgan skeptiski vērtē domu, ka mājas pilnsapulcē vairākums nobalsotu par taisnīgāku apkures maksājumu kārtību. Diez vai tagadējie ieguvēji būšot ar mieru šādi dalīties. «Ja jau tik smalki skatās, tad mājas augšstāvu iemītniekiem pienāktos kompensācija par to, ka viņiem, kāpjot pa trepēm, jādeldē kurpju zoles,» teic kāda nama vidusdaļas iedzīvotāja, kas nevēlas mainīt patērētā siltuma aprēķināšanas kārtību. NĪP valdes loceklis J.Vidžis apšauba G.Brēmera aprēķinu pareizību, jo tajos atrodama tikai maksa par siltumu, taču nav uzrādīta temperatūra katrā atsevišķā dzīvoklī, logu siltumizolācija un citi faktori. G.Brēmers, kura dzīvoklī ir dubultpakešu logi, teic, ka savos aprēķinos nepretendē uz smalku analīzi. Tomēr dzīvokļu siltuma rēķini, kas Raiņa ielā 3 atšķīrušies no 40 – 50 santīmiem līdz 1,55 latiem par kvadrātmetru, liecinot, ka tā varētu būt viela pārdomām un mācība vēl citu renovējamo māju iedzīvotājiem.
