«Uzzini par saviem zvēriņiem» – šāds nosaukums tika dots «Zemgales Ziņu» izsludinātajai akcijai, kuras ietvaros ikviens jelgavnieks varēja redakcijā atstāt savus jautājumus par Jelgavas dzīvnieku turēšanas noteikumiem, klaiņojošo suņu un kaķu ķeršanu.
«Uzzini par saviem zvēriņiem» – šāds nosaukums tika dots «Zemgales Ziņu» izsludinātajai akcijai, kuras ietvaros ikviens jelgavnieks varēja redakcijā atstāt savus jautājumus par Jelgavas dzīvnieku turēšanas noteikumiem, klaiņojošo suņu un kaķu ķeršanu, kā arī par pārkāpumiem un sodiem šajā jomā. Līdztekus daudzajiem jautājumiem jelgavnieki avīzes redakcijā nogādāja arī vēstules ar dažādiem viedokļiem par klaiņojošo suņu un kaķu ķeršanu mūsu pilsētā, kā arī citām ar dzīvnieku turēšanu saistītām problēmām.
«Ziņu» lasītājiem piedāvājam interesantāko vēstuļu apskatu.
Redakcijā saņemtās vēstules pauž krasi pretrunīgus viedokļus par klaiņojošo dzīvnieku ķeršanu un skumjo viņu likteni – eitanāziju. Lielākā daļa vēstuļu autoru ir dzīvnieku mīļotāji, kas aizstāv bezpajumtes suņu un kaķu tiesības. Kāda jelgavniece raksta: «Es piederu pie dzīvnieku mīļotājiem, un man emocionāli smaga ir klaiņojošo suņu un kaķu ķeršana. Uzskatu, ka viegli nav arī veterinārārstiem, kuriem lielākā daļa noķerto dzīvnieku ir jānogalina (jāeitanazē).» Vēstules autore uzskata, ka galvenā problēma nav dzīvnieku klaiņošana, bet gan to saimnieku bezatbildība. Daudzi dzīvnieku īpašnieki ir paņēmuši savā pajumtē kaķus vai suņus, īsti neapzinoties, ka būs nepieciešami līdzekļi dzīvnieka uzturam, sterilizācijai vai kastrācijai, vakcinēšanai, ārstēšanai. Dzīvniekam vajadzīga arī audzināšana, taču dresēšanai nepieciešama nauda. «Daudzi saimnieki nezina arī to, ka dzīvnieki slimo un noveco, bet veterinārie pakalpojumi ir nesamērīgi dārgi. Par kaķa divu diennakšu uzturēšanos veterinārajā klīnikā un diagnozes noteikšanu jāmaksā vairāk nekā 20 latu. Šajā summā ietilpst kopšana, ēdināšana, asins, urīna analīzes, kā arī ārsta apskate,» teikts jelgavnieces vēstulē. Viņa veterināro pakalpojumu cenas salīdzina ar humānās medicīnas izmaksām: «Cilvēkam viena diennakts slimnīcā maksā 1,50 latu, un šajā summā ietilpst ēdināšana trīs reizes dienā, apkopšana, visas analīzes un izmeklējumi, kā arī ārsta apmeklējums.» Dzīvnieku ārstēšanās nav pa kabatai daudziem suņu un kaķu saimniekiem: «Par runča kastrāciju jāmaksā desmit latu, par kaķenes sterilizāciju – 18 latu, bet dzīvnieku eitanāzijas cena ir no pieciem līdz astoņiem latiem. Cenas kā Eiropā, tikai mūsu algas atpaliek. Pie reizes gan gribas arī pateikt, ka veterinārārsti Jelgavā patiešām ir ļoti profesionāli.»
Savukārt pensionāre V.Frančenko vēstulē paudusi šādu viedokli: «Piekrītu Rīgas Dzīvnieku aizsardzības biedrības viceprezidentei R.Saujas kundzei, ka termins «klaiņojoši kaķi un suņi» nav pareizs. Katrs kaķis dzīvo savā mājā – pagrabā, un katrs suns meklē savu māju, no kuras savulaik izdzīts vai aizvests prom un pamests. Es uzskatu, ka klaiņojošo kaķu skaits ir jāregulē, taču katrā pagrabā tiem būtu jābūt, lai neieviešas grauzēji. Peles un žurkas bojā pagrabos pārtikas krājumus un pārnēsā cilvēkiem ļoti bīstamas un pat neārstējamas slimības.»
Atšķiras jelgavnieku viedokļi par klaiņojošo dzīvnieku ķeršanas metodēm un noķerto suņu un kaķu eitanāziju. «Dzīvnieku izķeršana ir jāorganizē saprātīgi – tas jādara rudenī (septembrī un oktobrī līdz mēneša vidum). Ķeršana ir jāveic kampaņveidīgi, un māju vecākajiem vajadzētu paziņot ķērājiem, kuros pagrabos ir dzīvnieki. Līdz šim klaiņojošo dzīvnieku ķeršana notikusi pavisam savādāk. Aizvadītā gada maijā mūsu pagalmā ķēra kaķus, noķēra kādus sešus dzīvniekus, bet to skaitā bija divas kaķenes, kam palika mazi kaķēni (vienai desmit dienu, otrai apmēram trīs nedēļas veci). Vai tas ir humāni? Tad jau labāk kaķus ķert rudeņos,» teikts jelgavnieces pensionētas zootehniķes vēstulē. Citas «Ziņu» lasītājas vēstulē lasāms šāds ierosinājums: «Manuprāt, tos līdzekļus, ko tērē klaiņojošo dzīvnieku izķeršanai, daļēji varētu novirzīt veterinārajām klīnikām, lai vismaz neatliekamā palīdzība (līdzīgi kā cilvēkiem) un dzīvnieku eitanāzija būtu par simbolisku samaksu. Varbūt tad dzīvnieku uz ielām kļūtu mazāk, jo pilsētnieki nepamestu savus vecos vai slimos dzīvniekus uz ielas, pie klīniku durvīm vai citur.» Savukārt jelgavnieces R.S. vēstulē teikts: «Mēs skaitām un pārskaitām Eiropas naudu, bet vai kādreiz tiks atvēlēti līdzekļi, lai klaiņojošo dzīvnieku skaitu samazinātu humānā veidā – tos kastrējot vai sterilizējot un pēc tam palaižot atpakaļ brīvībā. Tieši šāda kārtība un nevis kaķu un suņu nogalināšana tiek praktizēta daudzās Eiropas valstīs. Es esmu par humānismu un kategoriski pret masveida dzīvnieku slepkavībam. Un nevajag aizbildināties ar līdzekļu trūkumu, ja ir vēlēšanās, līdzekļus atrast var.»
Savukārt I.Puškevics no Dobeles šosejas ir sašutis par Jelgavas suņu un kaķu ķeršanas dienesta nepamierinošo darbību. «Ja klaiņojošo un noķerto dzīvnieku skaits nevis samazinās, bet aug, tas liecina, ka atbildīgās personas – NĪP ierēdņi, māju vecākie un sētnieki – apzinīgi nepilda savus pienākumus. Ļaunākais ir tas, ka pie administratīvas atbildības netiek saukti klaiņojošo dzīvnieku piebarotāji un no māju vecākajiem netiek prasīts, lai viņi organizētu caurumu aiztaisīšanu pagrabtelpās. Arī manā mājā stāvoklis ar klejojošiem kaķiem ir kritisks. Pēc mana pieprasījuma aizvadītā gada rudenī atbrauca kaķu ķērāji, un es par gaidāmo ķeršanu pirms tam informēju arī mājas sētnieci. Taču tā vietā, lai piedalītos šajā svarīgajā akcijā un uzrādītu kaķu uzturēšanās vietas, sētniece pazuda savā dzīvoklī un šajā pasākumā nepiedalījās. Varbūt viņa nezina savus pienākumus?»
Jelgavas atbildīgo personu komentārus par lasītāju vēstulēs izteiktajiem viedokļiem, kā arī atbildes uz pārējiem lasītāju jautājumiem publicēsim turpmākajos «Zemgales Ziņu» numuros.
