Jānis Baumanis: Medniekiem ir liels izaicinājums – skaidrot sabiedrībai, kāpēc medības ir nepieciešamas, un ar nepārdomātiem attēliem nevairot to pretinieku un noliedzēju nometni.
Medību trofejām ir tikpat sena vēsture kā pašām medībām, tas nozīmē, ka tā ir tikpat sena kā cilvēce. Lielāko daļu no visa attīstības laikaposma cilvēki bijuši mednieki, tikai pēdējā, pavisam īsā periodā lauksaimniecība un lopkopība daļā zemeslodes (bet ne visur) spēj nodrošināt iedzīvotājus ar pārtiku. Medību ainas attēlotas visos laikosMedību trofejas jēdziens laika gaitā ir izmainījies, jo mainījies arī pats cilvēks, tomēr trofeju saglabāšana un veiksmīgu medību ainu attēlošana bijusi visos laikos. Atcerēsimies kaut vai vēstures grāmatās redzētos alās vai uz klinšu sienām atrastos petroglifus, kuros attēloti gan medījumi, gan mednieki, gan arī pats medību process (dažādi seno laiku dzīvnieki, kuri nomedīti ar šķēpu, akmeņu vai dažādu viltīgu ķerambedru palīdzību). Seno cilvēku apmetnēs bieži vien tiek atrastas nomedīto dzīvnieku paliekas – ragi, zobi, nagi un citi. Var rasties jautājums, kādēļ saglabātas šādas nepraktiskas lietas, kas nekur citur netika izmantotas. Mēs zinām tā laika dzīvesveidu, ka medījums tika izlietots pilnībā – tas, kas bija ēdams, tika apēsts, ādas izmantoja apģērbam vai mājokļa iekārtošanai, bet pārējo – dažādu darbarīku izgatavošanai. Acīmredzot jau tajos laikos medību trofejas izmantoja, lai pirmatnējie mednieki demonstrētu pārējai sabiedrībai savu spēku, drosmi un medību prasmi, īpašības, kas būtiskas cilts izdzīvošanai. Vēlāk, cilvēcei attīstoties, šīs ainas tika attēlotas gleznās, gravīrās un citos mākslas veidos. Eiropā un pasaulē ir muzeji, kas veltīti medību vēsturei un kuros lielāko daļu eksponātu veido medību atainojums mākslā un medību trofejas. Savukārt mūsdienu tehnikas iespējas ļauj medniekam svarīgos mirkļus iemūžināt fotogrāfijā vai filmā, kā arī, dažādi apstrādājot dzīvnieku trofejas, saglabāt tās, lai varētu atsaukt atmiņā medību brīžus, demonstrēt tos citiem, kā arī parādītu pēdējo cieņu medījumam.Izgāž savu naidu uz tiem, kas dzīvo citādiLatvijā, gan nedaudz vēlāk nekā Rietumeiropā, izveidojusies paaudze – pilsētnieki, kuriem nav ne mazākā priekšstata par procesiem dabā un to, kas ir medības. Šiem cilvēkiem pārtika ir plastmasā iesaiņots izstrādājums lielveikalā, bez kādas izpratnes, no kurienes tas radies un kādi procesi notikuši, lai pārtiku saražotu. Tam visam pievienojot arī interneta it kā garantēto anonimitāti, viņi bieži vien izgāž naidu uz tiem, kas dzīvo citādi. Tieši interneta komentāri vislabāk atspoguļo šīs sabiedrības daļas nezināšanu, bet tai pašā laikā tas netraucē aktīvi paust savu viedokli. Ja tiek publicēta ziņa, ka mainās valdība, tad tai ir vien pāris komentāru, bet jebkura pozitīva vai negatīva ziņa saistībā ar medībām rada desmitiem un simtiem naidpilnu komentāru. Tā tas diemžēl ir, un medniekiem ar to jārēķinās. Tādēļ tiešām ir jādomā par to, kā medību procesu atspoguļot tai sabiedrības daļai, kam šie jautājumi ir absolūti sveši un tādēļ šķiet nepieņemami. Mednieki paši bieži vien grēko, publicējot attēlus, kuros redzams mednieks un medījums, bet nepadomā, kā tas tiek izdarīts. Ja mednieks attēlā redzams sēžam virsū savam medījumam vai atrotītām piedurknēm un līdz elkoņiem asiņainām rokām, tad, manuprāt, tas nekādi neliecina par cieņas pilnu attieksmi pret medījumu un medībām.Trofeju izstādēm ir izglītojoša nozīmeMūsdienās medību trofejām ir arī cita būtiska loma. Pirmkārt, apkopojot datus par trofejām, kas kādā laikaposmā iegūtas konkrētā teritorijā, var spriest par šo dzīvnieku populāciju kvalitāti. Jo tikai veseliem, spēcīgiem, pieaugušiem dzīvniekiem ir labas trofejas. Tātad, ja to kvalitāte krītas, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar medījamo dzīvnieku populācijām vai medību saimniecības organizēšanu šajā teritorijā. Tad jāsāk analizēt iemesli un jāizdara secinājumi. Otrkārt, medību trofejām, sevišķi to izstādēm, ir liela izglītojoša nozīme. Runājot ar muzeju darbiniekiem pilsētās, kurās tiek organizētas medību trofeju izstādes, vienmēr ir dzirdams, ka tieši tās bijušas pēdējo gadu laikā visapmeklētākās. Uz izstādēm ierodas gan pieaugušie, gan skolēni un pat bērnudārzu grupas. Mūsdienu sabiedrības zināšanas par savvaļas dzīvniekiem ir gaužām trūcīgas. Daudziem vēl joprojām stirna ir briedim «sieva» vai «bērns», nemaz jau nerunājot par tādiem smalkumiem, kā atšķirt medni no rubeņa vai ka briedis vai alnis savus milzīgos ragus katru gadu nomet un pēc tam dažu mēnešu laikā izaudzē no jauna. Var teikt, ka mūsdienu medniekiem priekšā stāv liels izaicinājums – skaidrot sabiedrībai, kāpēc medības ir nepieciešamas, un ar nepārdomātiem attēliem nevairot to pretinieku un noliedzēju nometni. Asu, diametrāli pretēju uzskatu sadursmi internetā izraisīja fotogrāfija, kas ilustrē vietējā medību kolektīva panākumus vilku medībās šā gada sākumā. Pieļaujot, ka līdzīgas diskusijas notiek teju vai katru reizi, kad sastopas medību noliedzēji un atbalstītāji, komentēt situāciju lūdzām ekspertu – mežsaimnieku, vides zinātņu maģistru, Latvijas Lauksaimiecības universitātes Meža fakultātes doktorantu un mežzinātnes institūta «Silava» pētnieku Jāni Baumani (attēlā), kurš ir arī pēc vaļasprieka un pārliecības starptautiskās kategorijas medību trofeju eksperts un mednieks ar 21 gada stāžu.XXX: Ja medību noliedzēji ir veģetārieši, tad es spēju viņus saprast, kaut gan saprotu arī to, ka viņu organismi ir samocīti, jo nesaņem to, kas cilvēkam kā gaļēdājam ēšanas procesā būtu jāsaņem. Savukārt, ja komentāru raksta indivīds, kam pirksti vēl spīd no taukiem, kas palikuši pēc karbonādes ēšanas, tā ir lielulības augstākā pilotāža. Gan gaļa, gan ādas apģērbi un apavi iegūti no dzīvniekiem. Kāds skaistu teliņu aizvedis uz kautuvi, kur teliņš (cūciņa vai gotiņa) pirms nāves ir klausījies māvienos, ko atstāj viņa sugasbrāļi un māsas… Bet uz to taču var pievērt acis, jo karbonādīte ir tik garšīga… OK, vilkus neviens neēd, bet daudzi ir aizmirsuši laiku, kad Latvijā vilki bija savairojušies – tie bija 80. – 90. gadi. Ganībās tika plosītas gan aitas, gan teļi. Suņus lauku sētās saplosīja, pat piesietus pie ķēdes.ak vai!?: Nu nevajag publiski izrādīt tās mednieku un viņu upuru bildes. Vilki nevienam netraucē, viņi medī, jo grib ēst, un tas ir dabiski. Vilki neapēdīs vairāk stirnu, kā vajadzēs, bet medniekiem viņi ir konkurenti, jo varbūt nomedīs kādu mednieku noskatītu stirniņu, kuru piebaro pie blakus esošajiem medību torņiem. Vilki suņus neķer, bet, ja bezsmadzeņu saimnieks piesējis to pie ķēdes, pats vainīgs. Nu kā suns var sargāt māju, piesiets pie ķēdes? Nu kādas aitas saplosa, vai tad vilks aitu kūtī ielido pa skursteni? Cilvēki paši sev rada problēmas, jo nespēj uzņemties atbildību par saviem lopiem un mājdzīvniekiem. Žēl, ka cilvēki nespēj apspiest vēlmi nogalināt, pulcējas lielos baros, slepkavo un tikai tad jūtas baigi veiksmīgi veči.
