Līdz šim tika uzskatīts, ka cilvēki politiskajās partijās stājas, savas pārliecības vadīti.
Līdz šim tika uzskatīts, ka cilvēki politiskajās partijās stājas, savas pārliecības vadīti. Tas nozīmē, ka viņu darbošanos virza kāda ideoloģiska pārliecība par vienu vai otru sabiedrības tālākās attīstības ceļu. Vērojot Latvijas politiskās dzīves, teiksim atklāti, ne pārāk skaistās grimases, jāsāk secināt, ka minētais uzskats ir maldinošs. Partijas pie mums ir pārvērtušās saimnieciskās darbības vienībās, kurās nepieciešami visādās cīņās «rūdīti» kadri. Pārējie, tā saucamie ierindas biedri, tikai nodrošina nepieciešamo fonu «spices vīru» darbībai.
Gandrīz anekdotiski izskatījās, kā pēc pašvaldību vēlēšanām Rīgas Domē savu politisko pārliecību strauji mainīja vakarējie labējie, pārtopot par zvērinātiem kreisā sociālā taisnīguma piekritējiem. Tas viss notika, lai tikai paliktu pie putras grāpja maisīšanas. Saeimas vēlēšanās no varas tapa atbrīvots ne mazums personu, kas sevi uzskatīja gluži vai par neaizstājamiem politiskās dzīves pamatiem. Daudzi no bijušajiem steigšus ir atstājuši savus nogrimušos kuģus un sameklējuši jaunus.
Vakar tapa zināms jaunums, ka Zaļo un zemnieku savienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis aicinājis par partijas biedru kļūt Saeimā neiekļuvušās partijas «Latvijas ceļš» biedru un ilggadēju politiķi Anatoliju Gorbunovu. Gluži negaidīti iznācis, ka Gorbunova kungs vienlaikus tiek virzīts valsts akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» padomes priekšsēdētāja amatam, kam Gorbunova kungs jau piekritis. Cik zināms, tur savu darbavietu atradis arī cits «ceļinieks» Leiškalna kungs. Sakritība?
