Trīs bērnu māmiņa, sieva, trenere un skolotāja Laila Nagle katru dienu ar smaidu dodas uz darbu, jo dara to, kas viņai patiešām patīk. Laila ir trenere Jelgavas novada Sporta centrā jau 29 gadus.
Āķis lūpā uz visiem laikiem
Laila mācījusies Kokneses vidusskolā, kur tolaik pastiprināti trenējās vieglatlētikā. Paralēli meitene nodarbojās ar militāro daudzcīņu, kurā ietilpa šaušana, granātas mešana mērķī, peldēšana, sprints un kross. PSRS laikā kopā ar klasesbiedriem izcīnītas tiesības doties uz Krimu, kur kopā ar citu valstu skolēniem notika treniņi un sacensības. “Slodze bija ļoti liela – divas reizes dienā treniņi, un tā katru dienu. Tur pieredzētais lika saprast, ka vieglatlētika ir mans sporta veids. Kopš tā laika man ir āķis lūpā,” trenere atceras savas izvēles ceļu.
Kokneses vidusskolā Laila mācījās līdz 10. klasei, pēdējā gadā pārgāja uz Murjāņu Sporta internātskolu (tagad Murjāņu Sporta ģimnāzija). Pēc Murjāņiem treneris vēlējās, lai Laila vēl paliek trenēties, bet smagas elkoņa traumas dēļ tas bija iespējams tikai vienu gadu, un pēc tam Laila aizbrauca uz Rīgu. Pēc galvaspilsētā nodzīvotā gada izvēlējusies mācīties Liepājā, bet nokavējusi iestājpārbaudījumus. Vēl gadu izlaist nav gribējies, tāpēc ceļš veda uz Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu jeb Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Trešajā kursā Lailai piedzima pirmais bērniņš, bet mācības viņa turpināja klātienē. 1994. gadā augstskola pabeigta, iegūstot gan skolotāja un trenera, gan ārstnieciskās fizkultūras speciālista diploms.
No 1989. gada Laila ar ģimeni sāka dzīvot Staļģenē un palīdzēja vīram vadīt sporta nodarbības. Tur arī aizsākās viņas kā treneres karjera. Viens no pirmajiem Lailas audzēkņiem bija Andis Anškins, kurš vēlāk – 2004. gadā – raidīja šķēpu 81,80 metru tālumā.
Treniņu apstākļi mainījušies
Staļģenē agrāk bērni trenējušies vecajā zirgu stallī. Nebija ne barjeru, ne matraču, ne cita inventāra. “Tolaik domājām radoši, lai treniņi būtu daudzpusīgi. Strādājām ar izdomu,” ar smaidu atceras trenere. “Treniņu apstākļi tagad ir mainījušies, bet mēs laikam esam kļuvuši slinkāki. Inventārs mūsdienās ir krietni daudzpusīgāks, tāpēc pašiem vairs nevajag veidot savu.”
Sporta iespējas novadā un pilsētā ir pilnīgi vienādas. Sporta skola nešķiro, vai bērns ir no pilsētas vai novada, visi var trenēties tajās pašās telpās ar to pašu inventāru. Neviens netiek atstumts. Parasti treniņi notiek piecas līdz sešas reizes nedēļā, bet nodarbību skaits atkarīgs no tā, kādā sagatavošanas posmā atrodas audzēknis. Rudenī un pavasarī treniņos jāsvīst pat sešas reizes nedēļā, jo notiek gatavošanās sezonai. Sacensību periodā treniņu ir mazāk, lai sportists spēj iekrāt spēkus sacensību dienām.
“Man audzēkņu ir ļoti daudz. Grupas ir pilnas, bet nekad neatsaku bērnam, kurš vēlas trenēties,” Laila raksturo savu darbu. Kopš pagājušā gada viņa ir trenere arī Jelgavas pilsētas Sporta skolas audzēkņiem un jau vairākus gadus vada sporta nodarbības Jelgavas Valsts ģimnāzijā, tāpēc audzēkņu ir vēl vairāk.
Vairākas personas vienā
Laila stāsta, ka trenerim jābūt kā mammai, fizioterapeitam, dietologam, pedagogam, masierim un psihologam. Braucot uz sacensībām, tieši treneris ir atbildīgs par saviem audzēkņiem un būs pirmais, kurš palīdzēs kaut visikdienišķākajā situācijā. Sacensību laikā ir ļoti svarīgi, lai treneris būtu blakus, īpaši tehniskajos sporta veidos, kur svarīgas ir nianses, audzēknis pats var nepamanīt, kas būtu jādara, lai sasniegtu labu rezultātu. “Treneri ir arī kā psihologi saviem audzēkņiem. Viņi ir iepazinuši katru sportista rakstura iezīmi. Trenerim jāprot atrast kopēju valodu mirklī, kad sportists nespēj savaldīties vai noskaņoties nākamajiem startiem. Nav divu vienādu cilvēku, katram ir sava pieeja,” pieredzējusī speciāliste uzsver trenera darba nianses.
Laila treneres pienākumus neuztver kā darbu, jo tas ir viņas dzīvesveids. “Kad bērni bija maziņi, tad ļoti prasīja uzmanību. Tagad viņi ir lieli un saprot, ka tas ir sirdsdarbs,” atzīst Laila.
Runājot par bērnu trenēšanu, speciāliste iesaka sākt ar muskuļu grupu nostiprināšanu, lai neiedzīvotos traumās. Turklāt viņa vērtē, ka mūsdienās bērni ir mazkustīgāki un līdz ar to ar dažādām problēmām – stāja, saites, kaulu struktūra, saišu stiprinājumu vietas ir vājākas. “Mēs bērnībā skrējām plikām kājām, vairāk kustējāmies, spēlējām spēles pagalmā. Tas viss notika svaigā gaisā. Tagad daudziem trūkst skriešanas, kustību. Ir tik daudz iespēju bērnus lutināt, viņiem nav jāpiepūlas, lai kaut kaut kur nokļūtu, jo vecāki aizvedīs un atvedīs. Mājās ir dators, telefons. Nenotiek organisma nostiprināšana,” situāciju analizē trenere.
