Studēt mammas dzimtenē Latvijā Artjomam Stešanovam, jaunietim no Krievijas Tālajiem Austrumiem, bijis liels izaicinājums
Pirms diviem gadiem Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) saņēma pieteikumu no latviešu izcelsmes sibīrieša Artjoma Stešanova. Viņš bija izteicis vēlmi studēt Jelgavā. 17 gadu veco puisi nebiedēja ne valodas barjera, ne viņam pasvešās tautas mentalitāte, kā arī nepazīstamā vide un cilvēki. Šodien Artjoms atzīst, ka jaunības maksimālismā bijis pārlieku drošs un pārliecināts par savām spējām, jo studijas LLU vienā no smagākajām fakultātēm – pārtikas tehnologos – sagādājot ne mazums raižu. Taču jaunietis nedomā padoties un centīgi dodas pretī savam šā brīža mērķim – pabeigt otro kursu, lai tiktu pārcelts trešajā. Ietiepība ņem virsrokuArtjoms dzimis un audzis vairāk nekā desmit tūkstošu kilometru tālajā ostas pilsētā Magadanā Ohotskas jūras krastā. Viņš smej, ka notikumi atkārtojas, jo pirms vairāk nekā 20 gadiem uz Latviju studēt devies arī tēvs. «Viņš brauca šurp mācīties aviāciju. Studiju laikā Rīgā satika manu mammu, abi iemīlējās, un vēlāk mamma viņam devās līdzi uz Magadanu. Man ir jaunāks brālis Vasīlijs. Vai arī es kādu ņemšu līdzi, ja atgriezīšos dzimtenē, vēl nezinu,» smaida jaunietis, kurš neslēpj, ka Jelgavā saticis kādu skaistu un ļoti sirsnīgu meiteni no Latgales puses.Pirms vairākiem gadiem LLU Senāts pieņēma lēmumu ik vasaru pirmajā kursā kādā no izvēlētajām studiju programmām ārpus konkursa uzņemt divus Sibīrijas latviešus, sedzot studiju maksu. Pirmos divus gadus atsaucības nebija, bet 2008. gadā Uzņemšanas komisija saņēma pieteikumu no pirmā kandidāta – Artjoma. «Tēvs, kas man ir liela autoritāte, sākumā neatbalstīja manu ieceri, mēģināja pārliecināt, ka studēt Krievijā dzimtajā valodā būtu vieglāk un noderīgāk. Taču laikam jau ietiepība ņēma virsroku – pastāvēju uz savu, un viss! Mamma bija manā pusē un arī gribēja, lai es mēģinu studēt Latvijā,» atceras jaunietis.Valoda nav viegla, bet ēdieni gan garšīgiAtbalstot dēla ieceri, mamma Ilona ātri vien noorganizēja Artjomam latviešu valodas privātstundas pie Magadanas Latviešu biedrības vadītāja. Puisis stāsta, ka mamma joprojām Magadanā darbojas baltiešu kopienā «Kolima – Baltija», kur vairums ir latvieši. Tur Artjoms arī vairāk uzzinājis par latviešu kultūru, redzējis latviešu tautas dejas, dzirdējis dziesmas. «Agrāk mamma vairāk runāja latviski, bet tagad retāk, ģimenē runājam tikai krieviski. Latviešu valoda nav viegla, īpaši gramatika, garumzīmes. Arī laika tās pastiprinātai apguvei pietrūkst, daudz veltu studijām. Valodas barjera mācības stipri apgrūtina. Materiāli un uzdevumi pārsvarā pieejami latviešu valodā. Man jāatrod cilvēks, kas palīdz tos iztulkot, lai varu saprast un risināt. Bet terminoloģiju tulkot ir grūti. Tāpēc atsevišķos priekšmetos iekrājušies parādi, ar kuriem cenšos tikt galā. Daudzi teikuši, ka studijas Pārtikas tehnoloģijas fakultātē ir vienas no grūtākajām LLU. Pāršķirstot visu programmu sarakstu, ar vecākiem izspriedām, ka tieši šis virziens man būtu piemērotākais, lai vēlāk veidotu savu biznesu vai atrastu labu darbu šajā jomā, jo cilvēkiem ēst vajadzēs vienmēr,» joko students. Viņš atzīst, ka mācībām laiku veltot arī brīvdienās, pārāk daudz iekavēts. Pasniedzēji cenšoties izprast Artjoma situāciju, taču ne visi dodot atlaides un prasot tikpat daudz, cik pārējiem kursabiedriem.Ēdienu ziņā Artjoms neesot pārlieku izvēlīgs. Latvijā viņam ļoti iegaršojušies pelēkie zirņi ar speķi. «Tas ir kaut kas! Pie mums nekas tāds nav ēsts. Arī aukstā zupa ir garda. To mājās bija gatavojusi arī mamma, bet šeit tā garšo labāk,» viņš smaida. Par latviešiem Artjomam nav īpaša vērtējuma. Cilvēki, ko viņš te saticis, pārsvarā bijuši jauki un sirsnīgi. Bez trokšņa un kņadasLai arī ar dzīvi Jelgavā puisis jau apradis un te iegūti labi draugi, Arjoms skumst pēc dzimtenes. Pusotra gada laikā viņam nav iznācis aizbraukt uz mājām – ceļš tāls un dārgs. «Tas atņems man laiku mācībām. Magadanas draugi arī noteikti devušies studēt kur kurš. Nebūs īsti, ko tur iesākt. Vairāk skumstu pēc ģimenes, vecmāmiņas. Īstie draugi man tagad ir te – Latvijā. Krievijā atgriezīšos tikai tad, ja nespēšu turpināt studijas Latvijā, bet par to es domāju vismazāk. Pašlaik man galvenais ir pabeigt otro kursu un mācīties tālāk,» apņēmības pilns ir Artjoms, kurš pieļauj iespēju Latvijā palikt uz visiem laikiem. Kad no Jelgavas gribas aizmukt, puisis brauc uz Rīgu, kur dzīvo viņa vecmāmiņa, brālēni, krustvecāki. Vienu brīdi Rīgā pat iesaistījies deju kolektīvā. Ar vecākiem un Krievijas draugiem puisis sazinās internetā ar skaipa palīdzību, bet vismaz divas reizes gadā pie dēla uz Latviju atlido arī vecāki. Nupat Lieldienās viņi atkal ciemojušies. «Lidojums no Maskavas uz mājām ilgst astoņas stundas, un bieži to atļauties nevar,» piebilst jaunietis. Artjoms secina, ka pat Jelgavu tā īsti pa šiem gadiem nav iepazinis, kur nu vēl braukāt pa citām Latvijas vietām. «Esmu diezgan noslēgts un kluss. Man nepatīk liela kņada, troksnis, klubus neapmeklēju. Intereses pēc esmu aizgājis paskatīties, kā jaunieši atpūšas, bet mani tas nesaista. Kad biju mazs, vasarās ar vecākiem braucām uz Latviju atpūsties. Kalngalē pie jūras īrējām kempinga mājiņu. Magadanā tāda īsta vasara, kad gaiss iesilst līdz 20 grādiem, ir tikai apmēram mēnesi. Ziemas aukstas un garas. Arī tagad tur vēl ir sniegs un brālis nodarbojas ar kalnu slēpošanu. Latvijā daudziem Magadana asociējas ar lāčiem, un tā arī ir. Kad upēs trūkst zivju, tie nāk pat uz pilsētu. Pats gan tos neesmu redzējis,» nopietni saka puisis. Magadanā esot daudz mežu ar lāču takām, kur akmeņus pekaiņu ķepas pulējušas tūkstošiem gadu. Tālajos Austrumos aktuālas ir lāču medības, uz kurām brauc mednieki no malu malām, piebilst sarunas biedrs.
ViedoklisInga Ciproviča, LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dekāne Uz kopējā studentu fona Artjomam neklājas viegli. Viņš ir citā vidē, tālu prom no mājām, savas ģimenes un vismaz gadu jaunāks nekā pārējie kursabiedri. Visās jomās lēmumi jāpieņem pašam, un tas no viņa puses ir drosmīgi. Vidusskolā Artjoma sekmes bijušas vidējas, un tādas tās ir arī šeit. Viņš izvēlējies studēt nebūt ne vieglu virzienu – inženierzinātnes, kas balstās uz fiziku, ķīmiju un matemātiku –, un atsevišķi studiju priekšmeti viņam sagādā nopietnas problēmas. Lai mācītos citā valstī ar citu valodu, cilvēkam jābūt ļoti motivētam, un ir daudz labu piemēru, kad studenti ārzemnieki ar visu veiksmīgi tikuši galā. Ļoti ātri iemācās valodu, un tas, ko viņi dara, rada arī prieku. Atlaides, kaut gan students ir no citas valsts, dot nebūtu godīgi, pret visiem jāievēro vienlīdzība. Lai arī Artjoms cenšas, domāju, pašatdeve varētu būt lielāka. Kā viņam veiksies, atkarīgs tikai no paša – cik stiprs un motivēts students būs.
