Pagājušo sestdien Jelgavā notikušais Latvijas Zemnieku savienības kongress bija iecerēts kā pieteikums partijas atkārtotam kāpienam Latvijas politiskā Olimpa spicē.
Pagājušo sestdien Jelgavā notikušais Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongress bija iecerēts kā pieteikums partijas atkārtotam kāpienam Latvijas politiskā Olimpa spicē. Tomēr kongresa dalībnieki neviesa pārliecību par LZS spēju nosprausto mērķi īstenot. Partijas runātāju izteikumos netrūka nedz valdības kritikas, nedz specifisku lauku jociņu par valdošās koalīcijas neveiksmēm, toties trūka priekšlikumu par globāliem ilgtermiņa pasākumiem valsts tautsaimnieciskās situācijas uzlabošanai. Vairāki runātāji centās iezīmēt LZS nākotni, kā arī partijas iespējamo sadarbību ar Tautas partiju (TP) un Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Daudzkārt tika uzsvērts, ka pēdējos reitingos LZS jau ir apsteigusi Saeimā pārstāvēto Jauno partiju (JP). Varētu domāt, ka, turpinoties šādām tendencēm, LZS jau ir tikpat kā parlamentā, tomēr ir vairāki apstākļi, kas partijai būtu jāizvērtē pirms starta Saeimas vēlēšanās.
No aptuveni 3000 agrāko biedru pēc neveiksmes 7. Saeimas vēlēšanās ir pārreģistrējušies 845 biedri. Lai arī partijas vadība to vērtē kā attīrīšanos un saliedēšanos, LZS tomēr ir zaudējusi krietnu daļu biedru un atbalstītāju. LZS ir viena no Latvijas vecākajām partijām ne tikai vēsturiski, bet arī pēc partijas biedru vidējā vecuma. Vecumā līdz 30 gadiem ir tikai 3% partijas biedru, savukārt 35% no zemsaviešiem pārkāpuši 60 gadu slieksni. Ja partijā netiks strauji ieplūdinātas «svaigas smadzenes», nekāda LZS attīstība nav iespējama. Ar šādu biedru sastāvu partijai neradīsies grūtības startēt pašvaldību vēlēšanās, jo LZS biedri ir labi pazīstami, un laukos tiem ir stabils elektorāts. Tomēr partijai, kā teiktu Šķēle, var pietrūkt politiskās kapacitātes un līdzekļu Saeimas priekšvēlēšanu kampaņai. No otras puses, tuvojoties vēlēšanām, līdzekļi var parādīties. Viens no «klusajiem» LZS atbalstītājiem ir miljonārs Gunārs Ķirsons. Nevajadzētu aizmirst arī partijas rindās esošo Laimoni Strujēviču, kas vajadzības gadījumā arī spētu piesaistīt Ventspils tranzītbiznesa kapitālu. Pēdējais variants gan neveicinātu partijas popularitātes pieaugumu. Šķiet, pateicoties tieši Strujēviča proventspiliskajām aktivitātēm centienos nomainīt Privatizācijas aģentūras vadību, LZS 7. Saeimas vēlēšanās neguva vēlētāju atbalstu. Strujēviča darbība ekonomikas ministra postenī diskreditēja citkārt relatīvi augsto partijas ieturēto politiskās ētikas līmeni. Neskaidra ir arī eksprezidenta Gunta Ulmaņa loma partijas reanimācijas procesā. Ar viņa popularitāti un ietekmīgumu būtu jārēķinās. Atceroties biežās valdību maiņas Latvijā, kad G.Ulmanis nonāca izvēles priekšā un viņam vajadzēja veikt pēkšņas konsultācijas ar frakcijām, eksprezidenta noderīgumu un spējas starppartiju sarunās grūti pārvērtēt. Viņa nevēlēšanās iesaistīties partijas vadībā un lielāka mēroga politiskajās aktivitātes vedina uz domām par Ulmaņa neticību LZS izredzēm.
Partijas rezolūcijā ir atzīts, ka Andra Šķēles valdība vājina valsts ekonomisko neatkarību, pazemina tautas labklājību un tās stabilitāte nav šo upuru vērta. Nav gan paskaidrots, kādā veidā tas Šķēles valdībai izdodas. LZS līdz ar to skaidri deklarē savu attieksmi pret pašreizējo valdību, taču nepiedāvā alternatīvus priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Attiecībā uz Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) partijā netrūkst arī skeptisku viedokļu. Daudziem LZS biedriem pašreizējās valdības ieturētais kurss šķiet lauksaimniekiem neizdevīgs. Vai tik tās nav bailes no sīvās konkurences ES lauksaimniecības preču tirgū? Kongress radīja iespaidu, ka daudzi LZS biedri, vairāk tieši zemniecības pārstāvji, vēl nav gatavi integrācijas procesiem.
LZS politiskie panākumi un attīstība, kā arī iekļūšana nākamajā Saeimā lielā mērā būs atkarīga no tā, kā partijai veiksies ar profesionālu un stratēģiski domājošu politiķu piesaistīšanu. Vēl ir laiks piesaistīt arī jauno paaudzi un izaudzināt talantīgus politiķus arī no jauniešu vidus. Šķiet, LZS plānotās jaunatnes organizācijas aktivitātes ir pirmais solis pretī šim mērķim. Ja savienība vēl papūlēsies sastādīt reālu programmu līdz nākamajām Saeimas (vēl labāk – pašvaldību) vēlēšanām, LZS atbalstītāji atradīsies. Iespēja cīkstēties ar JP par pārstāvniecību parlamentā ir visai ticama, ņemot vērā opozīcijā esošās JP pašreizējo publicitātes kritumu. Tomēr pagaidām tās ir tikai ieceres, kuru realizācija atkarīga no pašiem LZS biedriem. Partija atrodas krustcelēs, un vēl nav zināms, pa kuru
ceļu tā ies. Uz Saeimu ved tikai viens – caur vēlētājiem.
