Vēl tikai līdz 3. septembrim Rīgā, Latvijas Mākslinieku savienības galerijā, skatāma mūsu pilsētas varbūt pat pašas izcilākās mākslinieces Lolitas Zikmanes jubilejas izstāde «atSkatoties». Tās nosaukums, kas dažam var likties dīvains, ir visai daudznozīmīgs – jubilāre atskatās uz savā radošajā mūžā paveikto. Tajā pašā laikā viņa aicina – ko var ieraudzīt, ja skatās un ja acis ir patiesi redzīgas (mēs jau visi it kā skatāmies, bet cik daudz mums paslīd garām neievērota!). Kopš savas daiļrades sākuma L.Zikmane strādā kā grafikā, tā glezniecībā. Laikā, kad roka bija spēcīga – līdz šīs tūkstošgades sākumam –, visbiežāk tapa lielāki un mazāki oforti. Tie piesaistīja uzmanību ar ārkārtīgi rūpīgo, skrupulozo tehnisko izpildījumu, bet vēl jo vairāk ar pasaules uztveri, tās realizāciju un tēmu izvērsumiem. Paaudze, kurai pieder arī jelgavniece, ienāca latviešu mākslā ar citu vērtību skalu. Tā novērsās no sabiedriski aktuālām tēmām, ko inspirēja padomju okupācijas ideoloģija, un visu savu uzmanību veltīja cilvēkam, viņa gara un jūtu pasaulei. Cilvēks nostājās centrā un kļuva par pasaules atskaites punktu. Viss tika samērots ar viņu. Pagātne un šodiena saplūda vienā nedalāmā vienībā, tāpat tuvais un tālais. Personiskais un kopīgais, sabiedriskais saaudās vienā auduma gabalā.Tādēļ uz vecās mājas sienas, šķiet, vēl savu attēlu un siltumu atstājis sen kā nēsātais mētelis un tā valkātāja augums, koku šķiedrās atbalsojas netālās mūžīgi darbīgās jūras nemiers, pamestās mājas iemītnieku soļi, bērnu priecīgās klaigas. Ligzdā krūmājā čalo ne tikai nupat izšķīlušies putnēni. Starp cālēniem rāpo cilvēkbērni un kucēni. Viss ir viens, kā teiktu Kurts Fridrihsons.Neviena detaļa L.Zikmanes darbos nav tikai tāpat vien iestrādāta. Cik rūpīgi autore ir savus ofortus izdomājusi, salikusi vienviet un iekodinājusi, tikpat rūpīgi skatītājam būtu jāiedziļinās katrā darbā – lielā vai mazā, stājgrafikā vai ilustrācijā. Tad paveras pasaules uzbūves daudznozīmība, dziļums un plašums, kurā arī mēs visi esam dziļi ieausti, un tad mūsu priekšā paveras lielākas cēloņsakarības. Mākslinieces redzējuma dēļ piepeši apjaušam, ka arī mēs katrs esam notiekošā epicentrs.Kad pēc slimības L.Zikmane vairs nespēj strādāt ofortā (šogad gan Mākslas dienu izstādē pārliecinājāmies, ka grafiķe atkal pie tā atgriezusies), māksliniece visu uzmanību velta glezniecībai. Arī tajā viņa rāda nelielus pasaules fragmentus, pasniegdama tos kā lielās pasaules atspulgus, un dara to neuzbāzīgi, netiešiem mājieniem.Rīgas izstādē varam iepazīties ar L.Zikmanes daiļradi kopumā un pārliecināties, ka viņas paveiktais – īpaši grafikā – kļuvis par latviešu mākslas klasiku. Tāpat kā Viļa Ozola un Ritas Valneres devums, kuru izstādes pašlaik var apskatīt citviet.
