Šajā mācību gadā Ozolnieku vidusskolā zinības apguva trīs bērni no Ķīnas.
«Kad šie bērni pieteicās mūsu skolā, lielā izaicinājuma dēļ saķērām galvu, jo īsti nebija skaidrības, kā ar viņiem strādāt. Tomēr pat nebija divu domu, ka varētu šos skolēnus nepieņemt, jo viņi taču ir mūsu pagasta iedzīvotāji,» uz mācību gada sākuma notikumiem, kad vēlmi sūtīt savas atvases Ozolnieku vidusskolā izrādīja trīs ģimenes no Ķīnas, atskatās izglītības iestādes vadītāja Klāra Stepānova. Pēc deviņiem mēnešiem skolas vadība secina, ka panākts liels progress, tomēr jūtams valsts atbalsta trūkums trešo valstu piederīgo izglītošanā.
Apbrīnojama spēja mācīties
Šajā mācību gadā Ozolnieku vidusskolas skolēnu rindas no Ķīnas papildināja «pirmītis» Kristofers (visiem ķīniešu bērniem doti eiropiešu segvārdi), kā arī 10. klases audzēkņi Nensija un Marks. Pavasarī uz 1. klasi tika atvests arī Toms. Tomēr nesakārtoto dokumentu un latviešu valodas zināšanu trūkuma dēļ viņš nepaspēja pilnībā iekļauties mācību procesā, bet bija tikai vērotājs.
«Mazajam Kristoferam bija vislabākās starta pozīcijas mūsu skolā, jo ielēkt 10. klasē vien ar angļu valodas zināšanām ir ļoti grūti,» vērtē Ozolnieku vidusskolas direktores vietniece Irina Lapiņa. Viņa stāsta, ka sākumā skolēni tika testēti. Nensija un Marks demonstrēja labus rezultātus matemātikā, fizikā un ķīmijā, bet latviešu valodā viņiem praktiski nav bijis nekādu zināšanu. Lai to labotu, ar pašvaldības atbalstu ķīniešu bērniem piešķirtas septiņas papildstundas nedēļā individuālām nodarbībām. «Šie skolēni mācās ļoti cītīgi un apzinīgi, un nu jau ir tā, ka viņi spēj sarunāties un rakstīt latviski,» progresu slavē direktore, piebilstot, ka, protams, lietā tiek likti arī citi līdzekļi. Piemēram, planšetes, kurās iespējams izmantot tulkotājus. Tāpat palīdz angliski runājošie skolotāji un klasesbiedri. Tomēr joprojām gadās «pazust tulkojumā» un tā dēļ nobirdināt kādu asaru, atzīst skolotāji. Skolēniem no Ķīnas netiek dotas īpašas atlaides. Tikai pirmajā semestrī lielajiem latviešu valodā atzīmju vietā lika ieskaites, pēc tam «viss kā visiem» ar mērķi 12. klasē veiksmīgi nokārtot centralizētos eksāmenus. Eksaktajos priekšmetos problēmu, visticamāk, nebūs, jo jau patlaban skolēni no Ķīnas tajos apsteidz savus Latvijas vienaudžus. Jāpiebilst, ka paralēli latviešu un angļu valodai viņi apgūst arī krievu un vācu valodu.
Vecāki lielākoties vērotāji
Veiksmīgi iekļāvies arī pirmklasnieks Kristofers, par ko skolotājiem ir īpašs stāsts. «Viņam ir ļoti labas intelektuālās spējas un fenomenāla atmiņa. Piemēram, kad rudenī lasījām par gājputniem, viņš planšetē atvēra, paskatījās un nākamajā stundā mācēja visus nosaukt. Tekstu Kristofers burtiski fotografē un ātri prot atrast prasīto. Apguvis latviešu valodu – spēj gan lasīt, gan rakstīt, gan sazināties. Varbūt īsākiem teikumiem un ne tik tēlaini, bet pamatdomu var saprast. Tiesa, piecas stundas nedēļā ar viņu strādāja logopēds,» stāsta direktores vietniece Everita Borisova, šajā procesā akcentējot arī vecāku nozīmi. Kristofera mamma šajā ziņā ir teicams piemērs. Viņa ne tikai cītīgi seko līdzi dēla skolas gaitām, bet arī mācās kopā ar viņu un pati apmeklē latviešu valodas kursus. Turklāt viņa sagādājusi īpašu pildspalvu, kurā iespējams ierakstīt, piemēram, skolotājas lasītu tekstu, kas palīdz apgūt pareizu izrunu.
«Pārējo ķīniešu skolēnu vecāki ir vairāk vērotāji. Mēs viņiem esam stāstījuši un mudinājuši apmeklēt latviešu valodas kursus, bet pagaidām bez rezultātiem. Viņi gan apmeklēja vecāku dienu – visu filmēja, fotografēja, ar lielu interesi vēroja stundas, bet paši nekādu atbalstu nesniedza. Iespējams, viņi nedomā palikt Latvijā, bet doties tālāk uz Eiropu,» min I.Lapiņa.
«Šo gadu paliksim Latvijā, bet turpmāk – tad jau redzēs,» teic skolā sastaptā Kristofera mamma Sin Dzin. Viņa atzīst, ka ir ļoti apmierināta ar Ozolnieku vidusskolu un mēģina to ieteikt arī citām no Ķīnas atceļojušajām ģimenēm. «Salīdzinot ar rudeni, dēls daudz labāk izprot noteikumus, arī latviešu valoda krietni uzlabojusies. Pati cenšos to mācīties, bet gramatika ir ļoti grūta. Kopumā mums Latvijā patīk. Cilvēki ir ļoti draudzīgi, palīdz grūtībās. Sākumā uz mums gan atskatījās, un to var saprast, jo te nav tik daudz cilvēku ar dzeltenu ādas krāsu un melniem matiem. Patīk daba, skaistie zaļie skati. Laikapstākļi ir daudz labāki nekā Pekinā, kur ir ļoti vējains un ziemā pamatīgi snieg,» vērtē Sin Dzin.
Kauns staigāt svārkos
Nensijas un Marka klases audzinātāja Sigita Krauze atzīst, ka arī abi jaunieši labi iejutušies kolektīvā. Ieguvēji no šīs starpkultūru sadarbības ir visi – mūsējie iepazīst Ķīnas kultūru un tradīcijas, bet ķīnieši neformālās sarunās un mijiedarbībā labāk izprot latvisko. «Pirms Ziemassvētkiem runājām, kā kurš svin svētkus. Nensija un Marks stāstīja, ka Ķīnā lielākoties sasēžas ap galdu un ēd, nevis rīko balles. Tāpēc Nensija bija ļoti izbrīnīta, ka uz Ziemassvētkiem lūdzām uzvilkt kleitu vai svārkus. Vienreiz jau viņa bija atnākusi skaistos svārciņos, bet stāvēja piespiedusies pie sienas – esot kauns iet tādai pa gaiteni. Iedrošinājām, ka taču ļoti labi izskatās,» kultūras atšķirību ģērbšanās stilā min audzinātāja. Arī pie mūsu ēdiena ķīniešiem nācies pamazām pierast, bet mūsējie brīnījušies, ka Ķīnā pārtikā daudz lieto ne tikai rīsus un vistas gaļu, bet arī mīklā gatavotus ēdienus. Tāpat vairāki nezinājuši, ka Ķīnā Jauno gadu svin februārī. Lai viestu lielāku skaidrību, Marks un Nensija par kopīgo un atšķirīgo Ķīnas un Latvijas kultūrā un izglītības sistēmā angļu valodā rakstīja savus zinātniski pētnieciskos darbus.
«Šeit mācīties ir daudz vieglāk nekā Ķīnā, nelielas klases, arī mājas darbu mazāk. Pekinā man bija tikai kāda stunda brīva laika, bet te esmu brīvs jau pulksten divos trijos pēcpusdienā. Palīdzu mammai dārzā. Pekinā mums tāda nebija. Interesanti – stādījām kartupeļus, tomātus. Vēl man patīk basketbols, un ļoti gaidu siltāku laiku, kad varēšu peldēt Ozolnieku ezerā,» atklāj puisis, piebilstot, ka vasaras brīvlaikā, kas ir par mēnesi garāks nekā Ķīnā, meklēs darbu, kur piepelnīties. Jaunietis, kuram labi padodas matemātika un ķīmija, plāno pabeigt vidusskolu Latvijā, bet par turpmāko nākotni vēl skaidru plānu neesot.
Trūkst mācību materiālu
Lai gan šajā mācību gadā, mācoties darbībā, uzkrāta liela pieredze, Ozolnieku vidusskola joprojām gaida atbalstu darbā ar trešo valstu piederīgajiem, kā arī reemigrējušiem skolēniem. Iekļaut un atgriezt nācies gan ķīniešus, gan bērnus, kuri dažādu laiku dzīvojuši Vācijā, Īrijā, Norvēģijā, Somijā, Itālijā un pat Jemenā. «Patlaban Nacionālais integrācijas fonds īsteno projektu un šodien skolā rīko semināru «Trešo valstu pilsoņi Latvijas skolās. Atbalsta pasākumi un metodes». Mums ļoti trūkst mācību materiālu, piemēram, ķīniešu un latviešu valodas vārdnīcas. Tāpat nav skaidrs, kā šos skolēnus vērtēt priekšmetos, kuros būtiska latviešu valoda,» drīzu risinājumu gaida Ozolnieku vidusskolas vadība. Jāpiebilst, ka šajā mācību gadā skolniece no Ķīnas mācījās arī Jelgavas 4. sākumskolā. ◆
