Ķirzakas, iguānas un čūskas par saviem mīluļiem sauc retais. Viens no viņiem – Dobeles novada Apguldē dzīvojošais Egons Tone. Viņa mājās var remdēt izsalkumu, uzkožot dzīvus tarakānus. E.Tones ģimene nodarbojas ar piena un gaļas lopkopību un cūkkopību, audzē šķirnes ponijus un sevi sauc par tipisku sīko zemnieku. Interesentus viņš labprāt iepazīstina ar saviem hobijiem. Viens no tiem – eksotiskie dzīvnieki. «Kas šeit ir iekšā?» saimnieks eksaminē pie akvārijveida trauka. Var nojaust, ka tur jābūt kam dzīvam, un pārsteidzošs ir paziņojums: vairāki simti vienādu dzīvnieku. Kad viens saskatīts, pamazām var ieraudzīt arī pārējos. Tie ir zarkukaiņi, kas piedzimstot ir centimetru gari matiņi ar sešām kājām. Ja tiem pieskaras, tie sakļauj kājas un nokrīt trauka dibenā. Dabā viņu šūpošanās radot vēja pūsmas imitāciju. Trīs dienas nekustasAr zarkukaiņiem E.Tone mēģinājis barot ķirzakas, kuras, dažādās pozās sastingušas, viesi bieži uztverot kā nedzīvas butaforijas. Nepakustoties tās var pavadīt pat divas trīs dienas. «Vēders pilns, medībās nav jāiet, hormoni klusē – kāpēc kustēties?» E.Tone skaidro šādu uzvedību. Citkārt tās uzvedoties kā krokodili – ķirzakām tīk no zara lēkt ūdens traukā. Mītnes stikla sienas nedrīkst tīrīt, jo tad dzīvnieki neredz šķērsli un ietriecas tajā. Grūti noķert mirkli, kad ķirzaka grib kurkstēt, – tad kakls piepūšas kā tenisa bumbiņa. Vienā miteklī sadzīvo trīs veidu ķirzakas. Viena no tām spējot dažus metrus paskriet pa ūdens virsmu. Bet tā ar seksti – ļoti plēsīga. Šī īpašība tiek mērīta, novērtējot, cik reižu lielāku par sevi medījumu dzīvnieks spēj pieveikt. 300–400 gramu smagā ķirzaka varot pievārēt pusotru kilogramu smagu žurku. Karaliskais pitons no rīta ir labi paēdis ar saimnieka šim nolūkam audzētu peli. Arī Tailandes skaistā čūska, kuras ķermenī labi var redzēt norītās peles aprises. Tā ir žņaudzējčūska, kas ēd tikai grauzējus un mazajai galviņai spējot dabūt cauri pat žurku. Pakāpjas tuvāk dinozauram Paprāvā stiklotā «istabā» mīt divi pieauguši iguānu tēviņi – atraitņi. Viņu draudzene pagājušajā vasarā traģiski gājusi bojā – pārkodusi četrkārtīgi izolētu elektrības kabeli. «Nevaru izskaidrot, kāpēc un kā tas notika,» atzīst saimnieks. Parasti iguānas ņemot mutē tikai ēdamas lietas. Mazākais tēviņš savulaik nepareizi barots un palicis punduris. Tam vārds atbilstošs raksturam – Minka. «Viņa dzīves piepildījums ir atrasties uz cilvēka pleca vai galvas.» Savukārt lielais ir agresīvs, iepriekšējais saimnieks ar viņu neesot strādājis. Tēviņi mēdz izkauties, un viņu nagu spēku var redzēt uz mītnes sienām un palodām. Nagam nodilstot, atdalās kaula šķēpelīte, un tas atkal ir ass. «Ja vienā kāpņu galā noliktu pļavu ķirzaciņu, otrā – dinozauru, tad šie būtu dažus pakāpienus tuvāk dinozauram,» stāsta E.Tone. Šādus eksemplārus varot dabūt eksotisko dzīvnieku patversmē, kas īpaši netiek reklamēta. No kastītes izceltajam simtkājim esot 448 kājas, bet šā fakta patiesumu E.Tone pats nav pārbaudījis. Cilvēkiem tas nav kaitīgs, bet dzīvniekiem gan – īpatnējās smakas dēļ neviens to neēdot. Vienīgais iemītnieks, kam saimnieki nekad nepieskaras, ir Čīles putnuzirneklis, kurš gan neesot pats indīgākais savas sugas pārstāvis un var nodzīvot pat sešus gadus. «Mans mērķis nav savā mājā turēt kaut ko īpaši bīstamu,» saka saimnieks. «Bet sieva man deva mājienu: «Visi mūsu mājdzīvnieki ir zvīņaini vai ādaini. Derētu kāds mīļi pūkains.»» Un Ziemassvētkos dāvanā saņēmusi kārbiņu ar pūkainu putnuzirnekli.Tarakāna dēļ nebučojas«Vai brokastis esat paēduši?» saimnieks piedāvā pie Madagaskaras šņācējtarakānu būra. Ļoti bezpalīdzīgo dzīvnieku, kurš nevienam nekož un, sevi aizstāvot, šņāc kā čūska, saucot arī par riekstu prusaku. «Ļoti garšīgs un pilnvērtīgs ēdiens arī cilvēkam,» apgalvo E.Tone. Tas atgādinot kraukšķošu konfekti, kas pildīta ar riekstu krēmu. Pietiekot trīs apēst, lai pieaudzis cilvēks būtu uzņēmis visu dienai nepieciešamo uzturvielu devu. Ēd dzīvu – labi sakošļā un norij. Mutē ilgi paliekot svaigi salasītu lazdu riekstu pēcgarša. Termiski apstrādāts, tas zaudējot 70–90 procentu vērtības. Ja norij veselu, tad ēdājs nejūt garšu, bet tarakāns pa barības vadu ātri cenšas izrāpties atpakaļ. Daudzi ekskursanti tos atzīstot par garšīgiem. Ēdušas pat dāmas ļoti cienījamos gados. Šādu delikatesi varot pasūtīt vairākos Rīgas restorānos. Pie E.Tones slikti klājies tikai diviem tarakānu baudītājiem. Viens jauneklis gribējis padižoties draudzenei, bet viņa pēc paveiktā paziņojusi, ka bučas kavalierim vairs nedos. Otrs ieradies pēc dzimšanas dienas svinībām, un šādā «dvēseles stāvoklī» viņam maltīte beigusies tualetē. Tarakāni vairojas, dējot olas, un attīstās saimnieka acu priekšā. Iedvesmojas no DarelaSkolas gados E.Tone ar aizrautību lasījis Džeralda Darela grāmatas par dzīvi dzīvnieku vidū. Arī pats turējis mājās dažādus dzīvnieciņus, tie gan viņa nopietnās sportošanas un biežās prombūtnes dēļ gājuši bojā. Visi bijuši pārliecināti, ka viņš studēs bioloģiju, bet dzīves gaitas ievirzījušās citādi.Eksotiskie dzīvnieki E.Tones mājās ienākuši, aizraujoties ar citu hobiju – orhideju kolekcionēšanu. Vācijā ieraudzījis, ka orhideju siltumnīcās neiztrūkstoši ir kāda varde vai ķirzaka. Izrādījies, vācieši šādi cīnās ar dažādiem kaitēkļiem un viņiem nav jālieto ķimikālijas. Atgriežoties mājās, sācis meklēt piemērotus sīkdzīvniekus, un pirmās bijušas Austrālijas koraļpirkstu litorijas – vardes ar apbrīnojamu apetīti. Pēc tam iegādātas Vjetnamas putotājvardes un gekoni. Tad ne kā kaitēkļu iznīcinātāji, bet mīļdzīvnieki mājās atvestas iguānas. No Rīgas Zooloģiskā dārza fondiem uz Apguldi atceļojuši divi ūdens drakoni, pamesta iguāna, uz robežas konfiscēts karaliskais pitons.
