«Neesmu pasaules lāpītāja, bet cenšos iepazīt sevi. Tādēļ labprāt iesaistos dažādos brīvprātīgā darba projektos un daru to, ko nekad agrāk neesmu darījusi,» savus uzskatus atklāj gados jaunā jelgavniece Evija (vārds manīts). Viņai ir tuva tēlotāja māksla, interjera dizains, darbs ar bērniem. Taču pērn augustā Evija kā līdzgaitniece iesaistījās Valsts probācijas dienesta projektā «Brīvprātīgo piesaiste un atlase darbā ar likumpārkāpumus izdarījušiem jauniešiem». Tas nozīmē, ka viņa uzņēmās ne mazāk kā astoņas stundas mēnesī pavadīt laiku kopā ar kādu jaunieti, kurš ir bijis notiesāts par viegla vai vidēja smaguma nozieguma izdarīšanu un atrodas Valsts probācijas dienesta uzraudzībā.
Jaunam cilvēkam vieglāk mainīties
Līdzšinējā probācijas dienesta pieredze rāda, ka laikā, kamēr bijušais cietumnieks vai ar nosacītu brīvības atņemšanu notiesātais cilvēks atrodas probācijas darbinieku uzraudzībā (dažkārt tie var būt pat vairāki gadi), atkal jaunus noziegumus izdara tikai divi – trīs procenti no šīm personām. Taču, kad uzraudzība beidzas, jau vairāki atgriežas uz iestaigātas noziedznieka takas.
Šā projekta koordinators Jānis Nicmanis stāsta, ka, uzsākot brīvprātīgo jauniešu piesaisti darbam ar agrāk tiesātajiem, tika ņemta vērā Lielbritānijas, ASV un Nīderlandes pieredze. Līdzgaitnieku palīdzība tiek attiecināta uz darbu ar bērniem un jauniešiem vecumā no 14 līdz 25 gadiem. Probācijas dienestā uzskata, ka jaunieši ir tā grupa, ar kuru jāsāk strādāt vispirms, jo šajā vecumā personības vēl tikai veidojas. Līdzgaitnieku darbības mērķis tad būtu sarunās stāstīt agrākajiem noziedzniekiem, kā risināt ikdienišķas lietas, palīdzēt saskatīt savu nākotni un jēgpilni pavadīt brīvo laiku. J.Nicmanis paskaidro, ka pirmajā gadā līdzgaitnieku apmācību ir pabeiguši 70 brīvprātīgo. Taču līdzgaitnieka ceļu sākuši puse no tiem.
Evija stāsta, ka par projektu «Brīvprātīgo piesaiste un atlase darbā ar likumpārkāpumus izdarījušiem jauniešiem» viņa uzzinājusi no radio un sociālajiem tīkliem. Par to runājusi arī laba paziņa. Brīvprātīgajā darbā Evija bija darbojusies ar daudz dažādiem cilvēkiem, tostarp bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti. Ar bijušajiem kriminālnoziedzniekiem un cietumniekiem viņai nekad agrāk nekāda saskarsme nav bijusi, izņemot to reizi, kad no kāpņu telpas jaunietei nozaga velosipēdu, ko tā arī neatrada. Taču Valsts probācijas dienestā jaunietes iesniegtā anketa izturēja atlasi. Pēc tam viņai bija jāierodas Rīgā uz divu dienu kursiem.
Evija stāsta, ka viņas līdzgaitnieku apmācāmajā grupā bijuši 17 dalībnieku, pārsvarā sievietes. Vecums dažāds. «Mums mācīja psiholoģiju. Lai mēs kā līdzgaitnieki pret agrāk tiesāto neizturētos nosodoši. No otras puses – lai arī mūsu vidū neveidotos visatļautības gaisotne. Kursus vadīja probācijas dienesta darbinieces Diāna Ziediņa un Kristiāna Lapiņa – atraktīvas un foršas sievietes,» atceras Evija. Pēc kursu beigām, bruņojusies ar mācību materiāliem, jauniete bija gatava darbam. Taču vēl pusgadu dzīve turpinājās kā līdz šim – darbs ģimenes saimniecībā, arī brīvprātīgais darbs, ko koordinē Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvalde.
Ar cepuri uz acīm
Piepeši pēc vairāk nekā pusgada martā Evijai piezvanīja no probācijas dienesta, ka ir izvēlēts viņas vecuma puisis Elmārs (vārds mainīts), ar kuru tad varētu pamēģināt darboties. J.Nicmanis skaidro, ka kopumā Valsts probācijas dienesta redzeslokā ir simtiem jauniešu vecumā no 14 līdz 25 gadiem. Tomēr diezgan pamatīgi tiek izsvērts, kurš līdzgaitnieks kuram klientam būtu piemērots. Tādēļ arī Evijai tik ilgi nācās gaidīt. Līdzgaitniece stāsta, ka Elmārs bijis tiesāts saistībā ar narkotikām un kādu laiku arī atradies cietumā. Pabeidzis tikai pamatskolu, sapņojis par darbu Anglijā, kur arī agrāk bija strādājis. «Pirmajā reizē tikāmies trijatā ar probācijas dienesta darbinieci. Biju nomaskējusies biezā jakā ar cepuri tā, ka mani nevar lāgā pazīt,» par sevi pasmaida Evija. Par Elmāru viņa piebilst, ka tas no skata bijis diezgan patīkams cilvēks, kuram nepavisam «uz pieres nav rakstīts», ka bijis cietumā. Martā un aprīlī tikšanās reizes bijušas kādas astoņas. «Mana vīzija bija tāda, ka gribēju sev uzticētajam cilvēkam parādīt, kāds var būt brīvprātīgais darbs. Tam vajadzētu atklāt, kas cilvēku interesē, ļauj tuvāk iepazīt. Vienā reizē, kad mēs palīdzējām rīkot pasākumu cilvēkiem ar invaliditāti, puisis satika pazīstamus cilvēkus no sava ciema,» stāsta Evija. Kādā no nākamajām tikšanās reizēm viņi kopā aizbraukuši Rīgā uz diskusiju par patvēruma meklētājiem. «Manuprāt, gan patvēruma meklētāji, gan agrāk sodītie ir zināmā mērā līdzīgas sociāli neaizsargātas grupas. Taču varēja just, ka viņam ir aizspriedumi pret patvēruma meklētājiem. Man tādu nav,» Evija stāsta par to, kā savstarpējā sapratnē ar Elmāru iezīmējās plaisa.
Aprīlī Evija mācījās kursos un līdzgaitnieces pienākumus nācās nolikt malā. 4. jūnijā Jelgavā notika 11. Vienotības velobrauciens. Evija bija sarūpējusi Elmāram velosipēdu, bet viņš neatbrauca. Neierašanās atkārtojās arī citā noliktajā reizē. Probācijas dienestā tika pieņemts lēmums, ka šajā gadījumā līdzgaitniecība jāpārtrauc.
Gribas izdarīt vairāk
J.Nicmanis šajā neveiksmē nevaino nevienu. «Cilvēki ir dažādi. Lai gan tiek veikta rūpīga brīvprātīgā un aizbilstamā pāra atlase, iespējams, šajā reizē starp abiem cilvēkiem tomēr bija pārāk lielas atšķirības uzskatos un interesēs,» domā Valsts probācijas dienesta pārstāvis. No otras puses, viņš cer, ka šī pāris mēnešu ilgusī Evijas un Elmāra līdzgaitniecība tomēr būs atstājusi pozitīvas pēdas agrāk sodītā cilvēka personībā.
Savukārt Evija domīgi saka: «Ideāli jau būtu bijis, ja es ar savu klātbūtni būtu spējusi puisi pievērst mācībām. Taču tas man nesanāca. Agrāk likās, ka man viņu vajag izraut no tās vides, kas viņu ietekmēja izdarīt likumpārkāpumu. Domāju, ka izbraucieni no dzimtā ciema uz Jelgavu vai Rīgu būs tie labākie. Tagad domāju, ka pareizāk būtu bijis, ja es būtu braukusi pie viņa. Izvērtējusi apstākļus, kuros puisis dzīvo.» J.Nicmanis domā, ka Valsts Probācijas dienestam vēl jāveic ievērojams darbs, skaidrojot brīvprātīgajiem, ka nav jāizvirza pārāk augsti mērķi. «Tādējādi mazinās arī risks, ka, ātri nesasniedzot cerēto, brīvprātīgais zaudēs entuziasmu,» piebilst projekta koordinators.
Nav viegli saņemties piezvanīt
Pagājušā nedēļā Probācijas dienests Evijai uzticējis citu klientu. Šoreiz tā ir vienaudze jauniete, tik vien zināms, ka no nelabvēlīgas ģimenes. Pirmajās trīs dienās Evija tomēr vēl nebija ar viņu sazinājusies. «Ir bailes, ka atkal nesanāks plānotais. Taču gan saņemšos un zvanīšu,» saka Evija, piebilstot, ka līdzgaitnieces darbs ar meiteni tomēr ir citāds. Jelgavas pašvaldības brīvprātīgo darba koordinatore Sņežana Zenovjeva, kas jau vairākus gadus pazīst Eviju, teic – viņai labi padodas individuālais darbs. Evija otram cilvēkam spējot palīdzēt vairāk, nekā pati to atzīst. Arī Probācijas dienestā Evija tiek vērtēta kā viena no labākajām līdzgaitniecēm. J.Nicmanis ir pārliecināts, ka līdzgaitnieku sabiedriskajai kustībai Latvijā būs nākotne. Vismaz tā tas ir citviet.
Starp aizmukušajiem recidīvistu ir vairāk
Vidēji gadā apmēram divas trešdaļas Latvijā reģistrēto noziedzīgo nodarījumu paliek neatklāta. Tādēļ objektīvi nav iespējams noskaidrot, kādu daļu no neatklātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem izdara iepriekš sodītas personas (recidīvisti). Tomēr nav pamata uzskatīt, ka to īpatsvars varētu būt mazāks salīdzinājumā ar noziedzīgo nodarījumu recidīvu to noziegumu starpā, kas atklāti.
No tiesātajām personām apmēram trešā daļa tiek tiesātas atkārtoti. Ņemot vērā, ka iepriekš sodītām personām jau ir kriminālā pieredze un zināšanas, ko tās izmanto, pastrādājot jaunus noziegumus, šo noziegumu atklāšana ir sarežģītāka salīdzinājumā ar tādu noziedzīgu nodarījumu atklāšanu, ko izdarījušas personas, kuras pirmo reizi pārkāpj likumu.
Avots: Andrejs Judins «Recidīva rādītāji, to noteikšanas kārtība un piemērošana Valsts probācijas dienesta un ieslodzījuma vietu pārvaldes darbā». Pētījums veikts ar Sorosa fonda un Norvēģijas finanšu instrumenta atbalstu 2011. gadā.
