Ģirts Zvirbulis ir Latvijas Televīzijas žurnālists, kurš savu karjeru sācis Jelgavas “Pagrabā”, no kura kādreiz iznācis krietni pieredzējušāks un prātīgāks. Tagad,pēc gandrīz divdesmit gadiem, viņš dalās pārdomās par drūmajiem deviņdesmitajiem un to, kas ir patiesās vērtības cauri laikiem.
– Ko tu atceries no deviņdesmitajiem? Ja bērniem būtu īsumā jāpastāsta, kāda bija tava jaunība, ko tu viņiem teiktu?
Daudzas lietas no tā laika visdrīzāk bērniem nevajadzētu stāstīt, lai nerādītu sliktu piemēru. Bet, ja nopietni ,tas bija tāds laiks, kad viss bija kaut kā spēcīgāk. Kā rakstīja Joņevs – “mati garāki, bandīti bīstamāki”. Kaut kādā mērā tas laikmets patiesi bija radikālāks un asāks nekā šodiena, un mēs bijām personības veidošanās posmā, kad apkārtni uztver saasināti.
Pirmā asociācija ir tumsa, jo deviņdesmitie bija diezgan tumšs laiks. Ne tikai tādēļ, ka ballītes un koncerti notika naktīs un tumšos ūķos, modē bija melnas drēbes un “doom” vai “black metal” mūzika. Tumšas lietas notika politikā un biznesā, jaunizveidotās valsts nākotne patiesībā bija tumsā tīta. Mēs,pusaudži, šo globālo dimensiju īsti neaptvērām,tā vairāk satrauca mūsu vecākus. Bet esmu drošs – tā ietekmēja arī mūs. Tādēļ mūsu tumšās pagrīdes subkultūras šķiet gluži loģisks iznākums. Tas bija kā sava veida patvērums. Jā, tas bija tumšs laiks… bet arī skaists.
– Kas tajā bija skaists?
Mūsu paaudzei tā bija ļoti nozīmīga desmitgade, jo mēs pieaugām un pirmo reizi piedzīvojām lietas, ko atceramies visu mūžu. Objektīvi tas laiks bija briesmīgs – noziedzība, bezdarbs, korupcija … Bet subjektīvi – mēs tajā laikā piedzīvojām savu pirmo mīlestību, pirmo šķiršanos, būvējām pirmos lielos sapņus un pirmo reizi vīlāmies.
Deviņdesmito sākumā bijām vēl pavisam sīki, bet desmitgades beigās jau gandrīz pieauguši cilvēki. Tādēļ no tās desmitgades ir vairāk atmiņu nekā no nākamajiem divdesmit gadiem. Tas laiks mūs izveidoja. Un vienlaikus veidojās arī mūsu valsts.
– Kā tu domā, ko to laiku globālā situācija mums ir devusi vai atņēmusi?
Es nevaru runāt kopumā par visu paaudzi, bet konkrēti manī ir radusies liela vēlme pēc stabilitātes un drošības. Visu pārdomāju uz priekšu, ir dažādi scenāriji padomā, kā taupīgs kāmis atlieku kaut ko nebaltai dienai. Tai paaudzei, kas pārdzīvoja karu un piedzīvoja badu, arī bija savi ieradumi. Piemēram, mans vecaistēvs nekad mūžā nemeta ārā pārtiku, pat ja tā bija sabojājusies, vecāmamma gan pa kluso izmeta. Viņš bērnībā bija dzīvojis badā un domāja, ka viss var būt noderīgs. Arī uz mums deviņdesmito nestabilitāte ir atstājusi sekas, viss tiek rūpīgāk pārdomāts- ņemt kredītu vai neņemt. Bet tas, protams, nav stāsts par visu paaudzi, cilvēki dzīvo dažādi. Vēl tas dod arī pārliecinātības sajūtu brīžos, kad saskaramies ar šodienas problēmām. No sērijas “tas jau tāds nieks vien ir, ja reiz 90tajos tikām galā, tad tagad noteikti tiksim.”
– Atradu senu rakstu, kur “Zemgales Ziņu” darbinieku bērni ir izteikuši savas domas par to, ka viņu vecāki strādā avīzē. Tu teici, ka esi priecīgs, ka Tava mamma Dace Zvirbule strādā redakcijā, nevis fabrikā.
Neatceros tādu rakstu, bet jā, protams, es biju lepns par mammu. Es zināju, ka viņa strādā avīzē, bet ilgu laiku nezināju, kādā amatā. Atceros, ka nejauši atradu mājas kādu viņas vizītkarti un biju tik pārsteigts, ka mana mamma ir galvenā redaktore! Tas šķita nereāli forši – būt galvenajam medijā. Joprojām tā domāju, lai gan pats par redaktoru negribētu būt, man vairāk patīk gatavot stāstu, nevis plānot un vadīt procesu.
– Kā pats nolēmi kļūt par žurnālistu?
Redakcijā strādāju jau skolas laikā pa vasarām, bet pārsvarā tie bija tehniskie darbi, aizvietojot sekretāri vai ievadot tekstus. Rakstīt sāku ap 2002.gadu, kad studēju Rīgā un man bija tāds apjukuma periods. Pirms tam es domāju, ka pats nekad nebūšu žurnālists, jo abi mani vecāki strādā žurnālistikā un tas šķita tāds iztukšojošs un nepateicīgs darbs. Bet no gēniem laikam neaizbēgsi. Divtūkstošo sākumā biju apjucis, apmaldījies savās politikas zinātnes studijās un personīgajā dzīvē. Tāpēc atgriezos drošākajā vietā, kas vien var būt – savā dzimtajā pilsētā bez īsta plāna, ko darīt. Protams, pirmā darba vieta, kas ienāca prātā, bija “Zemgales Ziņas”. Tolaik redaktore bija Ligita Timma, pie kuras aizgāju un teicu, ka gribu rakstīt par mūziku un jaunieši lietām, un viņa mani pieņēma. Tobrīd nebija neviena, kas rakstītu “Pagrabam”, un to uzticēja man. Tā es tur maldījos.
Otra lieta, kas mani pamudināja pievērsties žurnālistikai, bija filma “Almost Famous”. Tā ir par puisi, kurš veido rakstu žurnālam “Roling Stones”, braucot līdzi koncerttūrē kādai grupai. Tas tikai liecina par to, cik nestabils biju tajā laikā – noskatījos filmu un izlēmu, ka būšu žurnālists. Pusaudžu maksimālisms. Tā nu es savā apjukumā periodā biju nokļuvis salīdzinoši drošā vietā – “Pagrabā”. Gāju uz koncertiem un tikos ar grupām, kas man patika, un par to arī rakstīju. Mani tobrīd interesēja arī ģitārspēle, tāpēc intervēju Edgaru Rubeni, Kārli Siļķi.
– Pats arī ģitāru spēlēji?
Protams, kurš tad nespēlēja ģitāru? Man gan lācis uz ausīm uzkāpis un nekāds mūziķis no manis nesanāca, bet tolaik katram vajadzēja spēlēt ģitāru un dibināt grupu. Pabraukāju uz nodarbībām un galu galā godīgi pats sev atzinos, ka ģitāru spēlēt gribu nevis tādēļ, ka vēlos būt mūziķis, bet tādēļ, ka ģitāristi dabū visas meitenes. Sapratu, ka tā ir pārāk augsta cena un jāmeklē cits veids.
– Kurš ir tas “Pagraba” raksts, kas tev visvairāk palicis atmiņā?
Intervija ar “Skyforger”, kurai ļoti gatavojos un kurai nebija nekāda sakara ar Jelgavu. Vietējie mūziķi man pārmeta , ļoti pamatoti , ka daudz rakstu par rīdziniekiem. Tobrīd bija tā sanācis, ka “Pagrabu” veidoju viens pats. Pietrūka pieredzējušāka kolēģa, kurš kā redaktors dotu savu vērtējumu, ievirzītu, pakritizētu. Bet, no otras puses ,es tur varēju darīt, ko gribēju, un nevienu neņemt pierē.
Atceros arī rakstu, kuru diezgan ilgi mocīju, tas bija par datorspēļu atkarību laikā, kad par to vēl nemaz tik daudz nerunāja. Tas bija mans pirmais mēģinājums kaut ko ne tikai reportēt un aprakstīt, bet arī paanalizēt. Protams, arī raksts par Viktora Coja piemiņas koncertu. Tā laikam bija tikai viena vasara, ko nostrādāju “Ziņās” – īss, bet spilgts periods. Vasaras beigās no “Pagraba” iznācu krietni pieredzējušāks un prātīgāks.
Man liekas, ka tā ir ļoti svētīga lieta, ka reģionālā prese dod iespēju vietējiem jauniešiem rakstīt un pierādīt sevi. Tā esam izauguši ne tikai mēs no “Pagraba”, bet arī, piemēram, “Talsu vēstis” ir izveidojuši veselu paaudzi Latvijas top žurnālistu, citi reģionālie laikraksti. Nacionālajos medijos reti kur ir tāds formāts, kas ļautu ņemties ar jauniešiem, bet reģionālie to dara.
– Kas tavā dzīvē sekoja pēc vasaras “Pagrabā”?
Es aizgāju atpakaļ uz Rīgu, pabeidzu politikas zinātnes studijas, pastrādāju reklāmas aģentūrā, pēc tam “Sarkanajā Krustā”. Tad kādā starpdarbu periodā pagaidu piepelnīšanās nolūkā sāku rakstīt “Latvijas Avīzē”. Sākumā par saimnieciskām lietām, putekļusūcēju modeļiem, gudrajām mājām un mūzikas centriem. Pēc tam mani paņēma štatā avīzes ziņu dienestā, vēl pēc gada piedāvāja politikas nodaļā “segt” iekšpolitiku un Saeimu, kur nodzīvojos divpadsmit gadus. Nekas nav pastāvīgāks kā pagaidu variants.
Paralēli pamatdarbam ar brāli vadām ģimenes laivu nomas uzņēmumu Kurzemē. Iznomājam kanoe laivas un tūrisma smailītes. Praktiski visas vasaras un brīvais laiks paiet tur. Darba dienās strādāju žurnālistikā, tagad no avīzes esmu pārgājis uz televīziju, bet piektdienu vakaros dodos uz mūsu laivu bāzi Kuldīgas novadā. Visu nakti krāmējam laivas. Brālis parasti apkalpo Abavas laivotājus, bet es sestdienas rītā sēžos pie stūres un braucu uz kādu no tālajām upēm – Irbi, Bārtu, Tebru- un tur izdodu laivas. Laivinieki parasti laivo līdz svētdienai, es tikmēr mežā ceļu telti, nakšņoju un gaidu viņus finišā. Svētdienas pusnaktī vai pirmdienas agra rītā esmu atpakaļ Rīgā. Tāds kovboju dzīvesveids, tikai govju vietā dzenājam laivas šurpu turpu pa Kurzemi.
– Ko dari naktī mežā?
Guļu, lasu grāmatas, pastaigājos, peldos un izbaudu vienatni, man nav garlaicīgi vienam ar sevi. Citreiz dēls brauc līdzi. Tas ir mans šī brīža dzīves veids – viena rokā airis, otrā mikrofons.
– Vai domai pāriet no avīzes uz televīziju ir kāda saistība ar filmēšanos “Kriminālās ekselences fondā”? Tur esi redzams kādā ainā, kas filmēta televīzijas mājā.
Nē, tas bija filmēts vairākus gadus iepriekš, kad vēl strādāju avīzē. Savā ziņā sanācis, ka tā bija gandrīz vai pravietiska loma. Esmu filmējies arī “Mazajos laupītājos”, kur tēloju žurnālistu.
Taču, runājot par darba maiņu, ir tā, ka man joprojām labāk patīk rakstīt nekā runāt. 12 gados vienā vietā pat tādam stabilitāti mīlošam tipam kā es kļūst garlaicīgi. “Panorāmā” sāku strādāt tieši uz valsts simtgadi 2018. gada novembrī – tas bija mans “simtgades lēmums”. Televīzijā viss notiek daudz dinamiskāk un konkrētāk nekā drukātajā presē. Jau avīzē man reizēm pietrūka vietas, lai izstāstītu stāstu pilnībā. Taču pateikt to divu trīs minūšu garā sižetā ir vēl lielāks izaicinājums. Man joprojām ir daudz jāmācās, un stresa mazāk nekļūst, taču vienlaikus ir “āķis lūpā”. Tas ir adrenalīna pilns kaifs steigties kaut kur uz filmēšanu, bieži vien nezinot, vai vispār sanāks sižets.
Televīzijas ziņu dienestā kuru katru brīdi var piezvanīt un izsaukt uz filmēšanu. Man ir bijis tā, ka brīvdienas pievakarē ar kajakiem vizināmies pa Daugavu un pēkšņi man zvana ziņu dienesta vadītāja un informē, ka pēc pusstundas jābrauc filmēt. Es saku, ka stāvu pie upes slapjās treniņbiksēs, uz ko viņa atbild, nekas, kadrā to neredzēs!
– Laivu biznesā arī droši vien dažādi piedzīvojumi bijuši
Protams, tādi, ka bārda paliek sirma. Ūdens ir ūdens. Cilvēki grib atpūsties, bieži vien ar alkoholu, un tad visādi piedzīvojumi gadās – jābrauc, jāglābj, jāvelk no kaut kurienes ārā, jāatrod kaut kur mežos, mašīnas nogrimst, laivas pazūd un tamlīdzīgi. Par laimi, līdz šim viss beidzies veiksmīgi. Un galu galā – tā ir daļa no lauku tūrisma biznesa.
– Par to droši vien var grāmatu uzrakstīt
Es jau rakstu, tikai par kaut ko citu. Man kā Vonnegūta Kilgoram Trautam ir pilna galva ar dažādām trakām zinātniskās fantastikas idejām. Bet, atšķirībā no Trauta, es nevaru saņemties uzlikt tās uz papīra. Avīzei bija tik daudz jāraksta, ka mājās slēgt datoru un vērt vaļā “Wordu” galīgi negribējās. Tagad, strādājot televīzijā, beidzot esmu iesācis. Prologs jau ir.
– Vai darbam televīzijā ir vēl kādas pozitīvās puses?
Viens no galvenajiem un skumjākajiem iemesliem, kādēļ pārgāju no avīzes uz televīziju, ir fakts, ka drukātie mediji arvien zaudē ietekmi auditorijas dienaskārtībā. Profesionāli cilvēki avīzēs raksta lieliskus rakstus, bet, ja vien to nepārpublicē TV vai kāds portāls, tad tas paliek bez ievērības. Piemērs no dzīves- es avīzē uzrakstīju par puisi, kurš uzaudzis bērnu namā un kuram nav iemācīts lasīt un rakstīt. Tagad, pieaugušā vecumā, viņš tā dēļ nevarēja dabūt darbu. Pēc publikācijas avīzē stāstam bija salīdzinoši neliela rezonanse. Kad sāku strādāt televīzijā, es uztaisīju tādu kā turpinājumu par to, kā viņam klājās tagad, parādot apstākļus, kādos viņš dzīvo paša uzslietā dārza būdiņā. Pēc sižeta atradās ļoti daudz atsaucīgu cilvēku, kas dažās nedēļās savāca padsmit tūkstošus eiro jaunam namiņam. Un nesen es varēju gatavot jaunu sižetu par to, kā viņš ievācās savā jaunajā mājiņā. Tas ir tas milzīgais gandarījums, ko dod darbs žurnālistikā, apziņa, ka esi ietekmējis procesus, kas izmainījuši kādam dzīvi uz labo pusi. Un šī ietekme nozīmē arī milzu atbildību,jo var ne vien palīdzēt, bet arī kļūdoties nodarīt kādam gauži.
– Kuras tavas deviņdesmito gadu vērtības joprojām ir aktuālas un kuras vairs nav?
Draudzība. Draugi, ar kuriem deviņdesmitajos gāzām podus un gājām uz pirmajiem randiņiem, joprojām ir mani visīstākie draugi. Lai arī vēlāk dzīvē esmu saticis ļoti daudz foršu cilvēku, viņi ir nākuši un gājuši. Taču tie, kas bija tolaik, joprojām ir un paliek. Šai dzīvē ir tikai dažas lietas, kas ir patiešām svarīgas ,un tie ir draugi un ģimene.
Domāju, ka mūsu paaudzei ir vēl kāda būtiska īpašība – mēs domājam kritiskāk, nepavelkamies uz mākslīgiem sociāliem konstruktiem, tādiem kā patriotisms, ideoloģija, reliģija. Proti, būdami bērni un jaunieši, mēs piedzīvojām , kā pārmaiņu laikā mainījās pieaugušie. Skolotāji, kas ar lielu entuziasmu ieveda mūs oktobrēnos vai pionieros, pēc tam ar tādu pat entuziasmu noliedza visu padomisko un sprauda mums auseklīšus. Mēs aptvērām, ka viņi paši nesaprot, kas ir un kas nav pareizi. Mums radās nojausma, ka, tik viegli atsakoties no vienas ideoloģijas un metoties citā, viņi spēs atteikties arī no tās. Loģiski, ka pēc šādas atskārsmes viņi vairs nespēja mums kļūt par autoritātēm. Un vecākiem deviņdesmitajos nebija laika – viņi rāvās vairākos darbos, lai mūs pabarotu. Interešu izglītība tikpat kā nepastāvēja. Reliģiskas un politiskas jauniešu organizācijas bija bērnu autiņos. Tātad skolotāji, vecāki, treneri, mācītāji un citi aģitatori netika pie mūsu prātiem. Kobeins, Cojs un Klifs Bārtons bija mūsu autoritātes, reperiem – Tupaks, Šakurs. Viņi vismaz šķita uzticami, jo viņu vēstījums bija ar mums vienmēr, bet fiziski viņu vairs nebija – tātad viņi nevarēja mūs piečakarēt, pēkšņi apmetot kažoku otrādi.
Man šķiet, ka jau agrā jaunībā mēs apjēdzām, ka pašam ir jāsaprot, kas ir un kas nav pareizi, ka neviena ideoloģija to nepateiks. Domāju, ka tā ir patstāvības iezīme tai paaudzei, kas deviņdesmito gadu laikā izveidojās kā personības.
– Vai iekšējā brīvība ir pie paliekošajām vērtībām?
Pilnīgi noteikti. Daži no mums izauguši par lieliem uzņēmējiem, akadēmiķiem un vadītājiem. Staigā šlipsēs un komentē procesus televīzijā. Bet diezgan droši, ka vairākumā joprojām sēž iekšā ir tas rokenrolīgais dauzīgums, kas saka, ka viss nav nopietni ņemams,ka vajag dauzīties un labi pavadīt laiku, jo viss, kas notiek apkārt, var sabrukt, tādēļ nav ko stresot un uztvert visu eksaltēti nopietni.
