Ik pa laiciņam dzirdam kādu sūrojamies, ka Jelgavas kultūras dzīve ir nožēlojama, tukša, ja arī notiek kāds sarīkojums, tad – neinteresanti.
Ik pa laiciņam dzirdam kādu sūrojamies, ka Jelgavas kultūras dzīve ir nožēlojama, tukša, ja arī notiek kāds sarīkojums, tad – neinteresanti. Var jau būt, ka mūsu pilsēta nav gluži tā vieta, kuru vienmēr pieminētu kā izklaides iespējām bagātu, tomēr neesam arī pēdējā vietā.
Un tā, 22. septembrī Jelgavas kultūras namā bija paredzēts skaists priekšnesums bērniem – Hermaņa Paukša Akadēmiskā teātra viesizrāde «Kā brālītis Trusītis un viņa draugi mednieku muļķoja». Taču izrāde nenotika! Un visi tie, kas tagad pie sevis domā, ka Jelgavas kultūras darbinieki jau parasti neko nevar noorganizēt, maldās. Izrāde nenotika tāpēc, ka nebija nopirkta neviena biļete. Neviena!
Varētu jau to noklusēt, pieļaujot, ka nekas, protams, nemainīsies arī pēc šā fakta izklāstīšanas. Taču paliek skumji, iedomājoties, ka mums tiek dots, bet mēs neņemam. Vai apkārt visi slimo ar neārstējamu vienaldzību, ar trulumu un cieņas trūkumu? Galvenais taču laikam ir kādu vainot, kaut ko pārmest – ka nemāk, negrib! Bet paši?
Acīmredzot vecāki uzskata, ka bērnus vest uz izrādēm ietilpst skolotāju darba pienākumos. Jo vecākiem jau nav laika staigāt apkārt – jāpelna nauda. Tā arī ir, bet varbūt vajadzētu atcerēties, ka bērnam nepietiek ar to, ka viņš ir paēdis un apģērbts. Ne mazāk svarīgāka ir viņa garīgā bagātināšanās. Vienīgi par naudu domājošajiem un dzīves rūpju nomāktajiem der atcerēties V.Sinaiska teikto: «Bērni ir vajadzīgi tādēļ, lai cilvēks mācītos nedomāt tikai par sevi.»
