Kad «Ziņas» publicēja informāciju par izdemolēto bērnu laukumu RAF dzīvojamajā masīvā, daudzi lasītāji pārmeta laukuma būvniekiem un pašvaldībai. Redz – atļāva nodot ekspluatācijā laukumu ar celiņu, kurā bērni var viegli «izķeksēt» koka bruģi. Maz bija tādu, kuri atzina – vainīgi arī vecāki, kas, redzot notikušo, neaizrāda bērnam. Lai taču mazais spēlējas, kāds atbrauks un salabos. Nesalabos – atkal būs pamats kritikai, ka pie mums jau neviens nedomā par iedzīvotājiem.Kāpēc ir nemitīgi jācīnās par neatkarībām un brīvībām, ja paši nespējam būt neatkarīgi un atbildīgi par savu īpašumu un apkārtni? Kāpēc brīdī, kad kāpņu telpā izdeg lampiņa, jāgaida, kad Nekustamā īpašuma pārvaldes darbinieki atbrauks un to ieskrūvēs, vēlāk atsūtot rēķinu? Vienaldzības cena – pieci lati.Gadījumā ar laukumu cena ir daudz augstāka. Labojot bērnu apskādētus un pusaudžu izdemolētus celiņus un aprīkojumu, pilsētai nākas šķirties no simtiem latu. Vai vecāki, sēžot zem lielās kļavas un priecājoties, cik aktīvi un stipri aug viņu bērni, aizdomājas, ka tā ir viņu nauda, kas nopelnīta, ikdienā ejot uz darbu un maksājot nodokļus?Iesaistoties talkās un dāvināšanas akcijās, esam gatavi stāstīt, ka nedrīkstam būt vienaldzīgi pret vidi un līdzcilvēkiem, bet bieži kļūstam vienaldzīgi pret sevi, nepiedaloties savas mājas pagraba sakopšanā vai aizcērtot ieejas durvis tik skaļi, ka kaimiņam nodreb logi.Visgrūtāk esot dzīvot pārmaiņu laikā. Esam piedzīvojuši laikmetu maiņu, lejupslīdi un, iespējams, piedzīvosim arī «ekonomikas atveseļošanos». Jādomā par to, ko redzēs nākamās paaudzes. Viņiem par mūsu vienaldzību var nākties maksāt vēl augstāku cenu.
