Šogad aprit divdesmit gadu, kopš Valgundē pie autobusa stūres sēž Laimonis Uzulis.
Šogad aprit divdesmit gadu, kopš Valgundē pie autobusa stūres sēž Laimonis Uzulis.
Agrāk braucamais bijis kolhoza īpašums, tad Laimonis autobusiņu izpircis, nokārtojis visas vajadzīgās atļaujas un sācis vadāt skolēnus – no mājām uz skolu un atpakaļ, kā
arī ekskursijās, uz teātriem un citām izklaidēm.
Laimonis atminas, ka laikā, kad Valgundē vēl pastāvējis kolhozs «Vienība», tam piederējuši seši autobusi. Tik nelielai saimniecībai (800 strādājošo) tas bijis daudz. Pēc «Vienības» sabrukuma sākusies mantas izpirkšana. Katrs šoferītis jau tolaik gribējis savu autobusiņu paturēt, taču vēlāk izrādījies, ka ne visi zina, ko ar to darīt. Daži nesapratuši, kur iegūto mantu likt, un pārdevuši to izdevīgākam pircējam. Bet Laimonis nolēmis, ka viens autobuss pagastā nu gan ir vajadzīgs.
Sākumā, lai transportlīdzekli varētu uzturēt, vajadzējis strādāt mežā. Tā pagājuši trīs gadi. Laimoni skārusi arī bezdarbnieka nelaime: viņš bijis pirmais, kuru štatu samazināšanas dēļ atlaiduši no darba saimniecībā. Bezdarbniekos palicis, Laimonis sācis domāt, ko darīt. Tolaik saimniecības dispečere ieteikusi sākt pārvadāt skolēnus. Lai gan satiksmes autobusi kursējuši diezgan regulāri, ne visiem vecākiem bijusi naudiņa, lai bērnus skolā laistu. Šoferītis nolēmis vest mācīties gribētājus par lētāku samaksu. Tā arī viss sācies.
Valgundieši esot visai zināt griboši, tādēļ itin drīz sākušies arī pasūtījuma braucieni uz teātru izrādēm, zooloģisko dārzu, cirku u.c. Tagad Laimonis droši saka, ka jūtas savā īstajā vietā. Viņš gan arī atzīst, ka ar šo darbu īpaši daudz nopelnīt nevar. Laimonim nav nedz lielas mājas, nedz savas mašīnas, nedz citu labumu, bet toties ir prieks, ka pēc labas ekskursijas bērni, mājās pārnākuši, stāsta, cik labs tas šoferītis, kurš viņus pa dažādām vietām izvadājis. Darbs nav no vieglajiem, jo nevar skatīties, kāda diena vai oma, tas ir jādara jebkurā gadījumā. Nedrīkst žēloties, ka vakar sanāca pavēlāk iet gulēt vai arī kāda svinēšana gadījusies, – tas viss ir jāaizmirst.
Šādu darbu var uzņemties tikai cilvēks, kuram ir vēlme būt kopā ar bērniem, kurš viņos redz savas dzīves piepildījumu. Tā stāsta Laimonis.
Autobuss jaunāks nepaliek, tāpēc tam ir vajadzīga arī aprūpe. Par laimi, šoferis ir uzņēmīgs cilvēks un transporta līdzekli reģistrējis Satiksmes ministrijā, kas katru mēnesi pēc attiecīgu ceļazīmju aizpildīšanas un nodošanas īpašniekam pārskaita nelielas dotācijas autobusa remontam. Lielu «skādi» transportam nodara tas, ka cauru gadu jāstāv zem klajas debess. Garāžas pagastā būtu, bet tās visas ir privatizētas, un par iebraukšanu vien tiek prasīti divi lati. Tāpēc jārēķinās ar to, ka ziemā ir jāceļas augšā krietni agrāk, lai braucamo «dabūtu pie dzīvības». Laimonis saka, ka tas ir tāpat kā ar cilvēkiem: aizej vakarā gulēt un nezini, kurš sāns tev no rīta sāpēs. Bet pagaidām gan nekādu lielu ķibeļu nav bijis. Laimonis astoņu gadu laikā atceras divus rītus, kad tehnisku problēmu dēļ transports laikā nav bijis «uz strīpas».
Astoņos darba gados Laimonis ir kļuvis slavens ne tikai Valgundē, bet arī Jelgavā. Savas «kundes» viņam ir arī Jelgavas 2. ģimnāzijā un 4. vidusskolā.
Autobusu sākuši izmantot arī vietējie iedzīvotāji. Šoferis atceras, ka kaimiņi nelikušies mierā un lūguši, lai Laimonis aizved uz kādu labu izrādi. Te iesaistījusies arī Laimoņa sieva Dzintra, kas uzņēmusies koordinēt šo darbu. Viņa dodas uz Rīgu noskatīties izrādi un nopirkt biļetes. Tā nu iznāk, ka valgundieši sezonas laikā uz teātri brauc vismaz divas reizes mēnesī. Atsaucības netrūkst jau oktobra beigās, kad vēl biešu lauki nav novākti, bet valgundieši jau mudina Uzuļu ģimeni meklēt labākās izrādes. Iespējams, tas ir tādēļ, ka pagastā ar kultūras dzīvi ir «pašvaki». Daži pasākumi notiek skolās.
Vēl jauniešiem ir iespēja doties uz moteli «Vērpji» vai arī deju zāli «Tiks», kur regulāri tiek rīkotas diskotēkas. Bet, tā kā pašiem sava kultūras nama nav, ar cita veida pasākumiem ir grūti.
Laimonis atzīst, ka viņš tik ātri vēl nogurt negrasās un kādus divdesmit gadiņus vēl šo darbu noteikti darīšot. Vai neapniks? Pārmaiņas gan esot vajadzīgas, un, kad tāds grūts brīdis pienāk, Laimonis iesēžas traktorā un uzar pāris hektārus. Tad paskatās aiz sevis un redz darba augļus. Tie ir smaga un nopietna darba augļi, bet valgundietim vajag arī garīgo, dvēselisko labumu, ko var iegūt, palīdzot cilvēkiem.
