Ceturtdienas, 7. aprīļa, vakarā Ozolnieku vidusskolas stadionā ar «Livland» Latvijas kausa izcīņas maču regbijā 15 starp «LLU» un kluba «Miesnieki» komandām sākās kārtējā šīs spēles sezona. Lai arī otro sezonu šajā sabiedrībā startējošie jelgavnieki ar 6:38 atzina pērnā gada vicečempionu pārākumu, spēlējošais treneris Arvis Pilenieks atzīst, ka pret daudz pieredzējušākajiem sāncenšiem kopumā noturējušies labi.
«Regbijā nereti arī profesionāļu komandas ar šādu rezultāta starpību vienā dienā zaudē, bet nākamajā tikšanās reizē to pašu pretinieku uzvar,» skaidro regbija 7 valsts izlases dalībnieks Arvis, kas ir arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes students un 2008. gadā nodibinājis šā sporta veida komandu augstskolā. «Mūsu mērķis nav par katru cenu uzvarēt, drīzāk pareizi «iespēlēt» komandu. Sastāvā ir daudz jauniešu, iesācēju, taču gada, divu laikā esam daudz ko iemācījušies,» piebilst regbija entuziasts, kura pieredzes pūrā ir ne vien piecpadsmit sezonas pazīstamā kluba «LMT/Eži» bērnu, jauniešu un pieaugušo sastāvos, bet nu jau arī pirmā līmeņa kursos Anglijā iegūts trenera sertifikāts.– Tagad pulcējat ap sevi studentus, bet kā pats nokļuvāt regbijā?Faktiski jau regbija bumbu biju turējis rokā, kopš vien sevi atceros, jo tētis spēlēja Latvijas čempionvienības «RAF» sastāvā. Desmit gadu vecumā viņš aizveda mani uz «Ežiem», kur viens no treneriem bija viņa kādreizējais komandas biedrs, labs draugs un arī mans krusttēvs Juris Straume. Tomēr lielāko daļu dzīves tas bijis arī tāds kā «paralēls» sporta veids, jo kopš sešu gadu vecuma trenējos Valda Valtera Basketbola skolā. Kad astoņpadsmit gados netiku izlasē, pievērsos regbijam nopietnāk.– Varbūt tieši sadalīšanās starp diviem sporta veidiem ietekmēja šo netikšanu?Nedomāju vis. Pēc speciālistu atziņām, ko dzirdēju arī kursos Anglijā, – jo universālāks ir sportists jaunības gados, jo vieglāk sasniegt augstus rezultātus vēlāk izvēlētā konkrētā sporta veidā. Manuprāt, regbijs palīdz puikam kļūt spēkos un raksturā «gruntīgākam», un tāds acīmredzot bija arī tēva nolūks, pievēršot mani šai spēlei.– Anglijā dzimušajam regbijam RAF laikos bija popularitāte un jau savas tradīcijas gan Jelgavā, gan Latvijā kopumā. Vai saredzat iespējas to atjaunošanai?Tāpēc jau darbojamies, un ar šādu mērķi 2007. gadā dibināta Latvijas Regbija attīstības asociācija. Sākotnējais nolūks gan bija konkrēts – gādāt, lai televīzijā varētu skatīt pasaules čempionātu. Bet turpinājumā asociācija noorganizēja savu čempionātu. Iesaistījās arī skolu mērķauditorijai domātā Latvijas – Lietuvas projektā, kura gaitā ap 40 sporta pedagogu un viņu audzēkņi iepazina vienu no šīs spēles paveidiem – pieskārienregbiju (angliski touch rugby). Projekta praktisko tapšanu noorganizēja kluba «Alnis» prezidents Kristaps Cēburs, spēles metodiku un mācību materiālus izstrādāja jaunzēlandietis Džareds Grellets, bet asociācija aktīvi piedalījās visās norisēs. – Vai šai aktivitātei ir arī kāds turpinājums?Izmantojot projekta materiālus, mēs kopā ar tēvu, minētās asociācijas prezidentu, šoziem esam apbraukājuši daudzas vietas Latvijā, un kopumā ar šo spēli iepazīstināti jau ap 500 pedagogu. Par projekta praktisku rezultātu var uzskatīt pieskārienregbija iekļaušanu šīsvasaras Latvijas Jaunatnes olimpiādes programmā. Komandu gan varbūt nebūs tik daudz, cik gaidījām, taču esam arī izsludinājuši Latvijas čempionātu (informācija mājas lapā regbijs.eu), un nākamvasar, domāju, šo spēli apguvušo jau būs krietni vairāk.– Pats joprojām esat arī aktīvs spēlētājs. Kā ar personīgajiem plāniem?Ar LLU komandu piedalīsimies arī regbija 15 Latvijas čempionātā, tāpat Latvijas kausa izcīņā un čempionātā regbijā 7, kas startēs maijā. Bet līdztekus kopā ar valsts izlasi būs sagatavošanās nometnes un pārbaudes spēles Eiropas regbija 7 čempionāta trešās grupas turnīram, kas jūlijā norisināsies Latvijā.
