Piemiņa. Atmiņas. Sāpes. Nepiedošana. Naids. Pretīstāvēšana. Aizmiršana. Latviešu valodā katrs varētu atrast vārdus, kas apzīmē izjūtas, ejot pa un gar stacijas parku.
Piemiņa. Atmiņas. Sāpes. Nepiedošana. Naids. Pretīstāvēšana. Aizmiršana.
Latviešu valodā katrs varētu atrast vārdus, kas apzīmē izjūtas, ejot pa un gar stacijas parku. Skrienot mājās no galvaspilsētas vilciena, pierasti uzmetam acis Lāčplēsim. Bet parkā labajā pusē ir neliels pauguriņš, pie kura pat neaizķeras acu skats. Sniegotās ziemās no tā ragutiņās spiedzot brauc bērneļi. Šad un tad tur var ieraudzīt stāvam cilvēkus sirmām galvām. Dažreiz tur nolikti arī ziedi. Tagad ap visu, kas saistīts ar šo vietu, uzvirmojis, šķiet, nerimstošu kaislību vilnis. Laikam gan tās nespēsim atšķetināt nedz tagad, nedz nākotnē. Vismaz pārredzamā. Piedot un pieminēt visu un visus būs mūsu bērnu un mazbērnu pienākums. Pārskatot internetā jaunākās ziņas portālā “Virtuālā Liepāja”, nejauši uzdūros ziņai ar virsrakstu “Pucē okupantu pieminekli”, kuru parakstījis kāds Aigars P. Tā kā ziņa ir diezgan īsa, ievietoju to bez īsinājumiem.
“Nezināmu iemeslu dēļ vairākas Latvijas pašvaldības sākušas pievērst īpašu uzmanību okupācijas simboliem (visticamāk, ka tas notiek kāda norādījumu dēļ).
Ja Liepājas Dome organizē boļševiku pieminekļa atjaunošanu Parādes laukumā, tad vēl tālāk ir gājusi Jelgavas Dome – tur šāds okupantu monuments tiek būvēts no jauna, tieši blakus Latvijas neatkarības cīnītāju piemineklim. Paldies Dievam, ka kaut kas tik nenormāls vēl nenotiek Liepājā, bet, redzot rosīšanos ap šo sarkano huligānu “tusiņa” vietu, rodas jautājums: kāpēc tiek kopts un mīlēts tieši šis briesmonis, nevis latviešu neatkarības cīnītāju piemiņas vietas?
Piemēram, represētajiem liepājniekiem Centrālkapos stāv necils piemiņas akmens – faktiski laukakmens –, un tur nekādas teritorijas sakopšanas nav notikušas vispār. Tas pats notiek ar pieminekli O.Kalpakam Ziemeļu kapos.”
Vai jums iepriekš lasītais šķiet pieņemams? Vai piekrītat visam teiktajam? “Ziņu” redakcija pēdējā laikā saņēmusi ļoti daudz vēstuļu, kur rakstīts par šo atjaunot iecerēto piemiņas vietu. To saturs daudz neatšķiras no liepājnieku ziņas. Tikai daži citāti no vēstulēm redakcijai: “(..) mēs zinām, kas būs, ja tur šī vieta tiks iekārtota, – tur viņi dzers šņabi, dancos, dziedās savas dziesmas un lādēsies par Latviju (..)” un vēl: “Pilsētas Dome atsaucas uz Latvijas un Krievijas līgumu. Tas paredz arī, ka Krievija nodrošinās latviešu, līvu un Latvijas pilsoņu, kas gājuši bojā karos un represijās, Krievijas teritorijā apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu. Bet kā Krievijā notiek? Nekā. Pat nedaudzās piemiņas zīmes latviešu leģionāriem, kas arī bija kara upuri, tiek sagrautas. Kādēļ tad mums tik burtiski jāpilda šis līgums?”
Skumji par to, ka esam pārāk gļēvi un nevarīgi, atceroties savu vēsturi. Gāžam nost visu, kas mums nepatīk. Kā barbari velkam pāri svītru visam, kas ar mums kādreiz noticis. Vai tie, kas uztraucas par to, ka aizmirstam paši savu vēsturisko sāpi un ļaujam, ka tiek slavināta okupācijas pagātne, ir mudinājuši to atcerēties saviem bērniem un mazbērniem? Tas prasa katra pilsonisko ieguldījumu.
Ir skumji un kauns par to, ka varam būt savās atmiņās un naidā nepiedodoši. Vai atceri un piemiņu nav pelnījis kritušais vērmahta un sarkanās armijas kareivis? Viņi bija tādi paši cilvēki kā katrs no mums. Ar saviem sapņiem, mīlestību un cerībām par nākotni. Viņi visi bija cilvēki, kuriem nejautāja, vai grib šaut uz citu.
Lai paliek nolādēti tie, kas viņus izrāva no mājām un ģimenēm. Gribas cerēt, ka mēs nebūsim tie, kurus nosauks par mankurtiem.
