Rudens valda Latvijas pilsētās un laukos. Par to liecina arī tas, ka izstāžu sezonu sākusi Jelgavas Mākslas skola, uzaicinot to atklāt gleznotāju no Rīgas Andri Začestu.
Rudens valda Latvijas pilsētās un laukos. Par to liecina arī tas, ka izstāžu sezonu sākusi Jelgavas Mākslas skola, uzaicinot to atklāt gleznotāju no Rīgas Andri Začestu.
Pieņemu, ka šā mākslinieka vārds daudziem maz zināms. Viņš nemīl grozīties sabiedrībā, nav no tiem, kuriem uz katru soli sekotu prese. Arī personālās izstādes rīko reti, bieži tālāk no centra. Savukārt lielajās kopizstādēs kolēģu gleznojumu ambīcijas aizēno A.Začesta darbu mierīgo krāstoņu kārtojumu, tuvumu klasiskajai mākslai, pilnu iekšējas pašcieņas. Mākslinieks klusi dara savu darāmo, nenododams savu pārliecību un ideālus.
Jelgavas viesis ir diplomēts gleznotājs. 1975. gadā viņš beidza profesora Induļa Zariņa meistardarbnīcu. Mākslinieks patlaban māca Mākslas akadēmijas Restaurācijas nodaļas studentiem glezniecības tehnoloģiju. Tie, kas iegriezušies Melngalvju namā Rīgā, ir redzējuši lielas gleznas, kas, kā šķiet, tapušas krietni pasenos laikos – 17. – 18. gadsimtā –, taču nezina, ka tās vai nu pēc seniem zīmējumiem un fotouzņēmumiem gleznojis, vai pēc analoģijām iztēlojies A.Začests kopā ar studentiem. Domāju, tas vien lasītājos izsauks respektu pret rīdzinieku.
Uz Jelgavu A.Začests atvedis astoņas dažādos laikos gleznotas klusās dabas un vienu ainavu. Vēl piebilstams, ka mākslinieks darina arī portretus un figurālas kompozīcijas. Gleznotājs pie saviem darbiem strādā lēni un pamatīgi, ļoti rūpīgi izsvērdams katru detaļu, katru krāsu niansi, radīdams ļoti bagātīgu toņu simfoniju. Viņš ir mūsu tonālās glezniecības kopējs. Mākslinieka darbos var saskatīt tuvību, piemēram, Jūlija Viļumaiņa latviskās dzīves uztveres piesātinātajām klusajām dabām vai 17. gadsimta holandiešu meistariem. Sasaite ar agrākajiem laikiem patiesi A.Začesta glezniecībā ir, taču tajās neatradīsim pagātnes iestāvējušos dvaku. Atradīsim tradicionālās krūzes, vāzes, augļus kā daudzos šā žanra darbos vispār, bet viņš glezno arī ēveles un ermoņikas. Gleznotās lietas ir vienkāršas, tuvas sadzīvei. Viņam svarīga ir materialitāte, vieliskums, precīzs zīmējums, telpa, bet vēl būtiskākas ir kustīgas gaismēnas, apgaismojums, kas piedod klusajām dabām apgarotību, siltumu, dvēseli, dzīves tuvības iespaidu.
Izstādē atradīsim arī klusās dabas, kas gandrīz tuvas abstrakcijai. Tajās izmantoti metalizēti audumi, ko autors visvisādos veidos saspiedis un salocījis un ko viņš izmanto kā galveno gleznošanas objektu. Arī tur A.Začests meistarīgi izmanto gaismēnas, pretstatot aizēnotos padziļinājumus un spožos gaismas atspīdumus.
Par viņa meistarību liecina arī viņa vienīgā ainava izstādē. Tā gleznota no mākslinieka darbnīcas loga piektajā stāvā. Šajā pilsētainavā atradīsim ļoti parastu, pat necilu skatu uz tuvējo ēku jumtiem un skursteņiem. Priekšplānā ieraudzīsim skārda jumtu, kas var likties bezgala vienmuļš un neglezniecisks, taču cik daudz krāstoņu nianšu mākslinieks atradis! To prot ieraudzīt un attēlot tikai īsts meistars.
Aizejiet gan uz Mākslas skolu, kur gūsiet baudu no izcilas glezniecības. Tā sniegs jums apgarotu mieru un prieku par pasauli un to, ka skatāt sauli, dabu, ļaudis.
