Veronikas Strēlertes ienākšanu dzejā literatūrvēsturnieki dēvē par vienu no pārliecinošākajām latviešu literatūras vēsturē.
Veronikas Strēlertes ienākšanu dzejā literatūrvēsturnieki dēvē par vienu no pārliecinošākajām latviešu literatūras vēsturē. Uz šomēnes atklātā pieminekļa dzejnieces atdusas vietā lasāma šīs ienākšanas liecība: «Zūd aši brīnums,/ Zīmes paliek ilgi.» Tie ir noslēdzošie vārdi no žurnālā «Daugava» nodrukātā dzejoļa «Fēnikss», publikācijas, kas 1935. gadā lasītājam pirmoreiz vēstīja par dzejnieces Veronikas Strēlertes esamību.
Akmens izrādījās īstais, atlika to vienīgi sakārtot – apmēram tā piemiņas zīmes atklāšanā savu darbu raksturoja tēlnieks Vilnis Titāns. Veronika Strēlerte varētu teikt līdzīgi. Vārdi, kurus pēc biezās virskārtas atsijāšanas sakārtot neoromantiskā atskaņu panta stingrajā formā, ir visvienkāršākie. Vienam dzejolim to nevajag daudz – gluži tāpat kā, Māra Čaklā vārdiem runājot, vienam lasītājam – to veidotā emociju koncentrāta, Veronikas Strēlertes dzejas.
***
Veronika Strēlerte
Dieva miers
Dieva miers un tēvzemes smiltis
Ar jums, mani mīļie.
Ar mani tukšie svešuma ceļi
Un atmiņu zvaigznājs.
Lūdziet, lūdziet jūs,
kuru dvēseles
Gaismā mīt,
Lai manā stundā pār mani krīt
Dieva miers un tēvzemes smiltis.
1951.
***
Dēla stāsts: Pāvils Johansons
«Nelieši! Nolādētie velna idioti! Nošaut – visus pēc kārtas!» Veroniku lielākoties atceramies kā klusu, maigu būtni, kas runā teju vai pusčukstus, bet gadījās, ka arī no viņas mutes izlauzās visnegaidītākie apzīmējumi. Runa bija par mopēdistiem, kas, riņķodami pa apkārtējām ielām, traucēja kvartāla mieru. «Mans nabaga kaķītis – viņi to sabrauks!» Dusmas pārgāja, bet agresija jau ir katrā cilvēkā, un šādi tā izpaudās Veronikā. Citādi tie atkal bija vairāk klusināti vārdi, pusvārdi un pārmīti skatieni – tas lika saprast, ko viņa domā.
*
Ļoti jaukas dienas bija bērnībā, kad mani veda uz pilsētu (dzīvojām patālu no centra – priekšpilsētā) – uz brīvdabas muzeju, atrakciju parku, kad mani palutināja ar saldējumu. Bet visjaukākais bija iet uz kino – visiem trim – kopā ar tēvu un māti. Skatījāmies filmas, kas atļautas bērniem, kas jaunāki par 15 gadiem. Man ļoti patika animētās, sevišķi īsās.
Reiz rādīja kādu filmu, kuras nosaukumu vairs neatceros. Tajā spārdījās un ārdījās resns vīrs un tievs vīrs, taču jokiem pa vidu pēkšņi sāku raudāt. Neizprotami un nežēlīgi.
*
Lielas raizes Veronikai sagādāja bīstamie un sarežģītie praktiskie ikdienas jautājumi. Piemēram, nomainīt spuldzi. To vajadzēja darīt man, un tas bija vesels pasākums: vispirms, protams, jāatvieno elektrība, lai nedabū pa pirkstiem, lieku reizi jāpārliecinās, vai viss ir droši… Un tad pēc pusminūtes: «Ak, tu brīnums – gaisma deg!» Tas Veronikai bija raksturīgi: dzīvē viņa vienmēr gatavojās ļaunākajam, un, ja parādījās kas labs, to uzņēma ar tādu kā izbrīnu un bija par to ļoti pateicīga.
*
Veronika bija māte, un bērni viņai nevis vienkārši patika – tie viņu sajūsmināja. Viņai pašai bija tikai viens bērns – es –, un viņa ļoti vēlējās vēl, bet vēlāku sarežģījumu dēļ tas nebija iespējams. Mazbērni – Niklāvs un Benedikts – viņas mīlestību un lutināšanu saņēma pārpārēm. Arī viņi droši vien atcerēsies tamlīdzīgus gadījumus, piemēram, vecmāmiņa atnāk pie mums, paskatās ledusskapī, izsaucas: «Jums taču te nekā nav!», pēc brīža atgriežas un piebāž to pilnu ar gardumiem.
*
Pēc Zviedrijas likumiem, dzimto valodu (ja tā nav zviedru) katrs drīkst mācīties divas stundas nedēļā, un Veronikai visu mūžu ļoti svarīgs bija latviešu valodas skolotājas darbs – 70 gadu vecumā viņa bija visvecākā valodas skolotāja komūnā ar 70 000 iedzīvotāju. Tā ilgus gadus, no nedēļas nedēļā, vienalga, vai ārā lietus, sniegs vai slapjdraņķis, viņa aizčāpoja līdz skolai un mācīja bērniem latviešu valodu.
*
Dzīves otrā puse ne vienmēr ir tik jauka. Vieni bērnības slieksni pārkāpj astoņu gadu vecumā, citi paliek bērni vēl septiņdesmitajā mūža gadā. Vēl citi šajā pasaulē atgriežas, kad tos piemeklē slimība, atmiņas pavājināšanās. Tā notika ar Veroniku. Grūti aptvert, ka māte pēkšņi vairs nespēj tādas vienkāršas un ierastas lietas kā aizslēgt durvis, uzvārīt kafiju, izgludināt drēbes. Taču tobrīd, šķiet, šīs likstas viņu nenomāca, nelika justies nelaimīgai.
Kā pirmo cilvēks arvien aizmirst to valodu, kuru iemācījies pēdējo. Viņai tā bija zviedru. Pēc tam vācu. Pašās beigās, lai arī kā gribēja un visiem spēkiem pūlējās, neko vairs nespēja pasacīt arī latviski. Pēdējos mēnešos mūsu abu saziņai biju izdomājis tādu triku: es jautāju, viņa atbild pavisam īsi – tikai ar «jā» vai «nē». «Vai gribi kafiju?» «Jā.» «Vai gribi vēl kafiju?» «Nē.» «Vai gribi iet pastaigāties?» «Jā.» Apmēram tā.
*
Iekāpu lidmašīnā uz Rīgu, ekonomiskās klases salonā; vienā rokā koferis, otrā – turza ar pelnu urnu. «Tā ir mana māte,» rādīdams uz turzu, es teicu stjuartei. «Labi,» sacīja stjuarte: «Mēs viņu novietosim pirmajā klasē.»
***
VERONIKA STRĒLERTE
Dzimusi 1912. gada 10. oktobrī Dobelē rakstveža ģimenē.
1914. gadā ģimene dodas bēgļu gaitās uz Krieviju.
Pēc atgriešanās Latvijā mācās Jelgavā (4. pamatskolā un 2. ģimnāzijā) un Aucē. 1941. gadā beidz romāņu filoloģijas studijas LU.
1945. gada 8. maijā ierodas Kathammarsvīkā (Zviedrijā).
Strādā par trauku mazgātāju, kalponi, kantora darbinieci, latviešu valodas pasniedzēju.
1947. gadā apprecas ar esejistu un publicistu Andreju Johansonu. 18. oktobrī piedzimst dēls Pāvils.
Mirusi Segeltorpā (Zviedrijā) 1995. gada 6. maijā. Kremēta, apbedīta Dobelē.
2002. gada 12. oktobrī Dobelē atklāts Viļņa Titāna veidotais Veronikas Strēlertes kapa piemineklis
Dzejoļu krājumi
1937. – «Vienkārši vārdi»
1940. – «Lietus lāses»
1945. – «Mēness upe»
1951. – «Gaismas tuksneši»
1961. – «Žēlastības gadi»
1982. – «Pusvārdiem»
Izlases
1949. – «Sudraba ūdeņi»
1982. – «Mans laiks»
