Pret krievu valodu, par latviešu. Pret latviešu, par krievu. Par mūsējiem, pret viņiem. Būtu saprotami, ja šādi izteikumi skanētu vien emocionālās galda sarunās, taču to dzirdam arī politiķu sacītajā. Šķiet, jo tuvāk nāk sestdiena, jo trakāk kļūst – ar katru dienu nokaitētāka atmosfēra un baisākas nākotnes paredzējumi. Par to, kā iecirkņos kausies latvieši un krievi, kā pēc referenduma naids lauzīsies no vienas un otras puses. Un tā tālāk. To klausoties, gribas teikt – stop! Attopieties, runātāji, rimstieties, melnās nākotnes pareģi! Rīt referendumā mums visiem ir tik vien kā jāatbild uz vienu ļoti konkrētu un, domāju, būtībā pavisam vienkāršu jautājumu: «Vai esam par otras valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai?». Tas nav jautājums par attiecībām starp krieviem un latviešiem, nav jautājums par sliktu valdību, ko vajadzētu sodīt, un tas nav jautājums par to, kā tālāk dzīvosim. Šādi to interpretē daži radikāli noskaņoti politiķi, kuri ar saviem provokatīvajiem gājieniem vēlas šķelt sabiedrību un gūt savu labumu. Taču tauta ir gudrāka par viņiem. Katram no mums ir pašapzinīgi jāaiziet līdz balsošanas iecirknim un jāpasaka – nē! Nē, mēs esam pret valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai. Par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu arī turpmāk. Un tas arī viss. Tik vienkārši! Protams, tas nenozīmē, ka Latvijā nav divu informācijas telpu, tas nenozīmē, ka esam tik saliedēti, kā tam vajadzētu būt. Arvien lielais nepilsoņu skaits ir tikai viens no piemēriem, ka problēmas pastāv. Taču tās jārisina civilizēti, nepārspīlējot referenduma nozīmi un nepadarot to par latviešu un krievu turpmāko attiecību noteicēju.
