Ingas Vanagas dzīves vērtības ir taisnīgums un cilvēkmīlestība. Tā tas bijis jau no skolas laikiem, kas pavadīti Jelgavas pilsētā un novadā.
– Medijos daudz varam lasīt par tavu profesionālo darbību, taču šī saruna būs mazāk par pedagogiem, vairāk par tevi pašu. Pastāsti, lūdzu, vispirms par savu bērnību.
Mana bērnība pagājusi pašā Lietuvas pierobežā, Elejā. Mamma strādāja bērnudārzā, tādēļ saikne ar izglītību bijusi jau no bērna kājas. Vasaras pavadīju Vilcē pie vecvecākiem, tas palicis atmiņā kā piepildīts un vērtīgs laiks, bērnu dienu brīvība ar basām kājām un vēlu gulēt iešanu. Gandrīz vai katra diena iesākās mežā ar ogu ēšanu, tēju lasīšanu un zvēru meklēšanu. Vasaras tika pavadītas jautrā lokā, spēlējot dažādas spēles, un to droši vien ietekmēja fakts, ka toreiz nebija ne interneta, ne telefonu un datoru, arī multfilmas rādīja tikai pirms gulētiešanas.
– Kāds bērns tu biji?
Gana paklausīgs un akurāts, bet, protams, neiztika bez bērnības ēverģēlībām. Kā jau daudziem bērniem, arī man likās, ka kaimiņu dārzā ogas ir garšīgākas, mēdzu pārbaudīt arī pieaugušo nolikto aizliegumu robežas. Manas aktivitātes lielā mērā ietekmēja tas, ka bērnību pavadīju kopā ar piecus sešus gadus vecākiem bērniem, saviem brālēniem un viņu draugiem. Tas ļāva ātrāk nobriest, iemācīties sadarboties un atrast kopīgas intereses. Arī šodien es cenšos atrast kopīgu valodu ar dažāda vecuma cilvēkiem, tā ir mana ikdiena, bet vērtību un uzskatu dzirksts ir līdzīgāka ar tiem, kas nedaudz vecāki par mani.
– Par ko vēlējies kļūt bērnībā?
Gribēju būt bērnudārza audzinātāja, tālu laikam nekur no tā neesmu aizbēgusi. (Smejas.) Taču atzīšos godīgi, ka nevarētu būt par audzinātāju un strādāt ar bērniem, kas mūsdienas ir ārkārtīgi zinātkāri un aktīvi. Tas nav manos spēkos. Bet es varu daudz ko citu izdarīt, varu parūpēties par pedagogiem, kas strādā ar bērniem.
Kādu laiku augstskolā esmu bijusi lektore un prodekāne, ja ne bērnudārzā, tad citā izglītības pakāpē esmu strādājusi. Tas ir bijis ļoti interesants dzīves posms, man ļoti patika strādāt ar studentiem, uzskatu, ka tā bija profesionāla dāvana. Man dzīvē ir paveicies, jo sastopu savā ceļā cilvēkus, kas devuši iespēju, un es to vienmēr esmu izmantojusi. Drosmīgi pieņēmusi jaunus izaicinājumus un pat tad, ja sākumā šo jomu neesmu profesionāli pārzinājusi, esmu darījusi darbu no sirds, un tas vienmēr ir devis labus rezultātus.
Šī drošā pārliecība par sevi man tika ielikta jau Spīdolas ģimnāzijā. Ceru, ka skolā pa šiem gadiem radikāli nekas nav mainījies. Joprojām ir tā, ka “spīdolēnus” var sajust no attāluma, tā ir tāda vibrācija gaisā. Ja kāds ir drošāks vai tam ir citādāks viedoklis, kāda neparasta iniciatīva, nereti atklājas, ka tas ir mūsu skolas absolvents. Spīdolas rokraksts caurvijas un ir atpazīstams.
– Kas ir šis Spīdolas rokraksts? Ja būtu jādefinē pāris lietas, ko skola tev devusi, kas tās būtu?
Vispirms jau elementāra prasme pierakstīt, prezentēt, iesaistīties. Jau tolaik mūsu zinātniski pētnieciskie darbi bija ļoti augstā līmenī un bijām ļoti labi sagatavoti augstskolai, salīdzinot ar citiem. Skolotāji mācīja strādāt, atlasīt, analizēt, tika iedotas zināšanas no cita skatpunkta un ielika kritiskā domāšana. Skolā ļāva izpausties ar visdažādākajām idejām. Šodien domāju, kā vadība varēja turēt tam līdzi. Tas bija kārtīgs rūdījums un vienlaikus liela brīvība un paļāvība saviem spēkiem, ej un zini, ka piekritīs, vienmēr palīdzēs.
Savu darīja arī tas, ka skola nebija liela, cits citu zinājām, tas radīja ģimeniskuma sajūtu. Nebija tā, ka esi iegājis skolā, izcirkulējis, saņēmis diplomu un aizgājis, jo ļoti tika veidota piederības sajūta. Lai arī mums nesanāk katru gadu satikties Spīdolas dienā, patriotisma sajūta joprojām ir ļoti izteikta.
– Nesen “Zemgales Ziņās” atradu publikāciju, kurā jaunieši diskutē par izglītības kvalitāti un pedagogu tiesībām, kur, protams, piedalies arī tu. Vai jau tolaik interesējies par šo jomu?
Neatceros tādu diskusiju, bet ticu, ka tas tā bijis, jo taisnīguma līnija man nāk līdzi jau no agras jaunības. Ja var kaut ko sakārtot, pilnveidot, uzlabot, lai cilvēkiem būtu labāk, tad tas ir jādara. Jau pirms divdesmit un vairāk gadiem par to iestājos. Piekrītu, ka tas ir latviešiem netipiski, jo mēs esam ļoti pacietīgi. Droši vien kaut kādu nospiedumu ir atstājusi vēsture un mentalitāte, gan jau vēl kādu ieganstu varētu atrast. Protams, nebūtu pareizi par katru lietu, kas neapmierina, iet ielās un demolēt, taču pārāk daudz ir situāciju, kur mūsu pacietības mērs ir pārāk liels. Gan lokālā, gan nacionālā mērogā gadu gadiem paciešam lietas, kas citās valstīs netiktu pieļautas. Ir bēdīgi redzēt, kā tiek izsaimniekota nauda, un zināt, ka tā vietā sabiedrībā nozīmīgu profesiju pārstāvji varētu saņemt cienījamāku atalgojumu, ja vien lietas būtu sakārtotas. Bet ne vienmēr viss atduras atalgojumā, bieži vien pietrūkst gribas apstāties un parunāt, pateikt paldies, jo lielākā dāvana ir laiks. Ne tikai ģimenē, bet arī skatoties caur profesionālo prizmu. Man ir svarīgi pacīnīties par taisnību.
– Tādēļ tu kļuvi par Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāju?
Maijā šajā amatā jau būs pagājuši pieci gadi. Uzskatu, ka man tika piešķirts liels uzticības mandāts no cilvēkiem, kas pārstāv visas izglītības pakāpes, sākot no pirmskolas līdz augstākajai izglītībai un zinātnei. Kopā ar arodbiedrības kolēģiem daudz esam izdarījuši pa šiem pieciem gadiem. Tas nav viena cilvēka darbs, ļoti būtiska ir komanda, kas strādā efektīvi, ja redz, ka esi gatavs strādāt ar pilnu jaudu un dzirksteli acīs. Man ir svarīgi, lai darbs patiktu, un tas ir jādara pēc labākās sirdsapziņas.
– Kas ir būtiskākās jomas, kas sakārtotas šo piecu gadu laikā?
Ir grūti izcelt kaut ko vienu, jo ģimene ir ļoti liela, biedri ir visās izglītības pakāpēs. Domāju, ka esam sabiedrībā aktualizējuši krietni daudz jautājumu un centušies skaidrot, kāpēc par tiem iestājamies. Lielākie sasniegumi, protams, ir pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiks. Ir panākta likumu izpilde un daudz skaidrots, kāpēc nepieciešams lielāks pedagogu atbalsts, lai viņi savu darbu varētu darīt vairāk sagatavoti un atbalstīti. Nevar prasīt darīt vairāk un citādāk, ja neiedodam atbalstu, vai tie būtu profesionālie kursi vai mācību līdzekļi. Gribētos vairāk un vēl labāk, bet tas ir aizgājis kā lavīna, un atpakaļceļa vairs nav.
– Kas ir tā joma, uz ko fokusējaties nākotnē?
Tas ir skolotāju prestiža jautājums. Par to runā aizvien vairāk, tas noteikti ir jāstiprina, taču tas ir visas sabiedrības kopējais darbs, to nevar paveikt tikai LIZDA. Sabiedrības atbalsts ir attiecības ar bērniem, kolēģiem, vecākiem, arī tiesību sabalansētība. Priecē tas, ka pedagogiem nauda nav pirmā prioritāte. Nesen veicām par to pētījumu, un atklājās, ka vienādās daļās ir sadalīts profesionālais un metodiskais atbalsts, sabiedrības attieksme un darba samaksa. Visas šīs četras lietas ir svarīgas, lai pedagogs būtu gandarīts un justos labi savā profesijā. Prestiža jautājumu šķetinām, bet tur vēl daudz kas darāms, tas noteikti paliks kā mājas darbs nākamajam darba cēlienam.
– Tas, ko lasām un dzirdam par pedagogu streikiem un protestiem vai iekšējām nesaskaņām nozarē, īsti jau neveicina prestižu.
Tā ir. Publiskajā telpā vairāk tiek atainota lielāka vai mazāka dzirkstele. Ja mums ir laba ziņa, piemēram, prezentējam pētījumu vai organizējam konferenci par tiesībām vai profesionālo atbalstu, uz to neatnāk praktiski neviens mediju pārstāvis. Bet, tikko kāds salamājas vai sola protestēt un iziet ielās, ir pilna zāle žurnālistu un par to uzzina visi.
Taču, pirms LIZDA padome pieņem lēmumu celties kājas, vienalga – vai tas ir streiks vai protesta akcija, vai aktīvā parakstu vākšanas kampaņa, mēs vienmēr cenšamies izmantot visas mierīgās metodes. Minēšu piemēru: pirms pagājušā gada marta protesta akcijas pie parlamenta mums bija 25 dažādas tikšanās ar politikas veidotājiem, šaurākā vai plašākā lokā, ar frakcijām, valdības pārstāvjiem, ar premjeru, nozares ministru, Saeimas priekšsēdētāju. Vieglāk ir nosaukt, ar ko netikāmies, par saraksti vispār nerunāšu, tās bija ļoti daudz. Dienu pirms piketa joprojām nebija iespējams rast nekādus kompromisus, taču nākamajā rītā īsi pirms piketa tika atrasti 1,7 miljoni no nepieciešamās summas. Rodas jautājums – kur pa nakti radās šī nauda?
Tieši šādas situācijas komplektācijā, piemēram, ar nozares ministres neglaimojošajiem izteikumiem par pedagogu vecumu vai nedisciplinētību ir krietni grāvušas nozares prestižu. Pedagogu pacietības deva ir krietni liela, tā ir nepieciešama profesionālajā darbībā, tās negodprātīga izmantošana nespodrina profesijas prestižu.
– Darbs LIZDA prasa daudz laika un pūļu. Kā izdodas apvienot karjeru ar ģimeni?
Kad man ir kāds jauns karjeras piedāvājums, mēs to vienmēr ģimenē izrunājam, jo saprotam, ka tas prasīs daudz laika. Es nevarētu darbā izpausties tik lielā mērā, ja vīrs mani neatbalstītu, arī mamma ir varējusi līdzēt ar bērnu pieskatīšanu. Strādājot gan Saeimā un ministrijā, gan tagad LIZDA, vienmēr esam izvērtējuši, kā sabalansēt karjeru ar ģimeni, jo īpaši tagad, kad ir trīs bērni, viņu izglītības un interešu aktivitātes. Vīra atbalsts man ir bijis vienmēr, jo arī viņš saprot – kādam ir jāpacīnās par cilvēkiem, lai šeit dzīvojošajiem un strādājošajiem būtu labāk. Īpaši tad, ja iestājamies par tiem pieaugušajiem, kas rūpējas par mūsu jaunākajām paaudzēm.
– Kam tici, kas ir tavas vērtības?
Mana svarīgākā vērtība ir ģimene un cilvēki. Arī taisnīgums un godīgums – ticu, ka tam ir jābūt vienmēr. Ļoti svarīga man ir atvērtība un cilvēkmīlestība, tas paver daudzas durvis, pat, ja kādreiz ir kāda sakāve un neizdošanās, tas ļoti palīdz. Esmu centusies pašpikot no cilvēkiem vērtības, kas mani ir uzrunājušas, un pārņemt kādu dzīves gudrību.
– Kādu tu vēlētos redzēt Latviju?
Vēlētos, lai pie mums cilvēki ir priecīgāki, apmierinātāki, lai pietiek laika apstāties un pavērot sevi un citus. Šobrīd viss ir tik ātri un dinamiski, cilvēki saslimst, nogurst, strīdas. Es vēlētos, lai laiks iet nedaudz lēnāk, lai tā pietiktu sev, tuvajiem, mīļajiem, lai ir vairāk kopības brīžu. Tie ir nepieciešamie priekšdarbi, lai cilvēki nenoskrietos un neizdegtu.
Es vienmēr svētkos atrodu laiku saviem draugiem un kolēģiem nosūtīt apsveikums. Kad sūtu īsziņas, piedomāju par katru, kuram to nosūtu. Ja arī šogad nesatikāmies, esmu par tevi padomājusi, novēlējusi ko labu un skaistu, pakavējusies atmiņās par to laiku, kas mums bijis kopīgs. Dodu cilvēkam ziņu, ka es par viņu atceros un padalos ar savu prieku.
Arī man pašai ir jāpiestrādā, lai būtu vairāk laika, ko veltīt sev, tāpēc esmu uzsākusi doktorantūras studijas LU Sociālo zinātņu fakultātē. Tas ir mans laiks, un es to daru ar prieku. Tā ir sevis garīgā pabarošana. Piekrītu, ka mūžizglītība ir līdz kapa malai un mainīgajos dzīves apstākļos aizvien ir jāapgūst jaunas zināšanas un prasmes, lai var iet uz priekšu.
– Ko tev tagad nozīmē Jelgava?
Te pavadīts vidusskolas un studiju laiks, kas bija skaists un piepildīts. Ar mācību vieglajiem un ne tik vieglajiem brīžiem un pusaudžiem un studentiem raksturīgajiem atpūtas veidiem. Jelgava man joprojām šķiet kā studentu pilsēta, lai arī studentu ir kļuvis mazāk. Tagad Jelgavā sanāk būt retāk, taču, braucot garām pilij, vienmēr sirds notrīs, jo universitātē pavadīts liels dzīves posms. Un, ja būs lemts, es ar lielu prieku atgriezīšos pie studentiem.
Inga Vanaga
■ Izglītība – Elejas vidusskola (pamatizglītība), Jelgavas Spīdolas ģimnāzija (vidējā izglītība), LLU bakalaura un maģistra grāds, šobrīd LU doktorantūras studijas
■ 1999–2011 – I.U. “Singas” īpašniece
■ 2003–2005 – Līvbērzes Kultūras nama vadītāja
■ 2003–2013 – LLU lektore
■ 2005–2011 – LLU prodekāne
■ 2011–2014 – Saeimas deputāte
■ 2011–2013 – IZM parlamentārā sekretāre
■ 2014–2015 – Saeimā vecākā konsultante
■ no 2015 – LIZDA priekšsēdētāja
