Rakstnieces Ineses Zanderes vadītā izdevniecība «liels un mazs» nupat nosvinējusi desmitgadi.
«Ar Jelgavu mani visvairāk saista fotoattēls, kurā redzama gulta, kurā sēž viens pajauns cilvēks un skatās pa logu, bet tas, ko viņš saskata caur šo logu, attēlā nav redzams. Tas ir mans tēvs Jelgavas Skolotāju institūta kopmītnēs,» tā savu lielāko saistību ar Jelgavu raksturo rakstniece Inese Zandere. Dzimusi tepat netālajā Dobelē, tur arī beigusi vidusskolu, tā ka nav ne mazākā iemesla, lai par mūsu pazīstamo novadnieci klusētu laikraksts «Zemgales Ziņas». Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms dažām dienām nosvinēta I.Zanderes vadītās izdevniecības «liels un mazs» 10 gadu jubileja.
– Iepriekšējā «Zemgales Ziņu» kultūras atvērumā bija saruna ar dziedātāju Juri Vizbuli, kurš itin sajūsmināti stāstīja par «Kartupeļu operas» iestudējumu un savu lomu tajā.
Es atkal varu izmantot izdevību un paslavēt Juri, kurš bija tik brīnišķīgs un tik daudz noturēja uz saviem pleciem. Juris jau dziedāja arī operas «Līsistrate» iestudējumā vēl nupat rudenī Šveicē, arī agrāk viņš ir diezgan daudz dziedājis manus tekstus.
Mūsu sadarbība sākās laikam jau 2008. gadā ar Endrū Loida Vēbera «Jāzepu un raibo brīnumsapņu mēteli» Dailes teātrī, kuram es biju atdzejojusi Tima Raisa tekstu, bet Jāzepa loma šajā mūziklā bija uzticēta Jurim. Tad gan viņš vēl bija ļoti jauns, bet pa šo laiku ir izskolojies, kļuvis daudz stabilāks, un viņam var uzkraut smagas nastas. Ne tikai tāpēc, ka Juris ir stiprs, bet tāpēc, ka emocionāls.
– Lai lasītāji nedomātu, ka esam tikušies, lai apspriestu tikai «klāt neesošo Vizbuļa kungu», domāju, īstais laiks pievērsties tieši jūsu darbībai. Kā pati sevi identificējat daudzo pienākumu gūzmā – kā dzejnieci, atdzejotāju, bērnu rakstnieci, dziesmu tekstu autori, libretisti, scenāristi, redaktori, tai skaitā «Rīgas Laikā»?
Nu jau gan labu laiku vairs neesmu žurnāla «Rīgas Laiks» redaktore, daudzi mani gan tā vēl mēdz pagodināt. Tas gan nenozīmē, kas es būtu sarāvusi visas saites ar «Rīgas Laiku», aizvien vēl katru mēnesi žurnāla slejās uzcītīgi ziņoju, kādu labu grāmatu esmu izlasījusi. Tāpat uzturu saites ar bijušajiem kolēģiem, jo viņi visi ir mani draugi.
Es vienkārši sapratu, ka «Rīgas Laiku» spēs aizpildīt arī citi. Tie cilvēki, kas pamazām saradās ap šo žurnālu, kamēr mēs ar Uldi Tīronu tur abi strādājām, ir pietiekami spēcīgi, lai izdevums nepazustu.
Turpretī bērnu literatūrā, šķiet, es biju vairāk vajadzīga, un tā sāka aizņemt tik daudz spēka un laika, ka nācās izvēlēties. Galīgais izšķiršanās punkts par labu bērnu literatūrai bija Jāņa Baltvilka nāve (2003. gadā – red.). Kad vēl bija Jānis, bija tāda sajūta, ka kāds cilvēks par bērnu literatūru vienmēr ir nomodā.
– Pēc Jāņa Baltvilka nāves šajā vietā palika tukšums?
Jā, bet ne tikai nozīmē – rakstīt, bet arī organizēt citus. Pēc Imanta Ziedoņa, kurš savulaik nodibināja Bērnu literatūras sekciju Rakstnieku savienībā, viņš bija nākamais, ap kuru visa tā dzīve griezās. Pēc tam, kad Jāņa vairs nebija, radās sajūta, ka vienam tā svira kaut kādā veidā jāņem rokā. Mēs ar Jāni bijām kopā strādājuši bērnu izdevumos, sākot jau ar laikrakstu «Pionieris», kurš 1990. gadā kļuva par «LaBA» jeb «Latvijas Bērnu Avīzi».
Par literārās nodaļas vadītājiem un literārajiem konsultantiem bija strādājuši vai visi pēc kārtas, sākot jau ar Vizmu Belševicu, bet es šo stafeti astoņdesmito gadu beigās pārņēmu tieši no Jāņa Baltvilka, kurš aizgāja uz «Zīlīti». Tā tā saikne bija izveidojusies, turklāt man vienkārši ļoti patīk bērnu literatūra.
– Un tad radās «liels un mazs»?
Šo izdevniecību pirms 10 gadiem kopā ar savu meitu un māsas meitu nodibinājām, tā teikt, gluži vai kā ģimenes uzņēmumu. Starp citu, «liels un mazs» desmitgadi nosvinējām tieši pirms divām dienām (saruna notika 16. decembrī – red.).
Tikko braucu ar tramvaju garām vecajai Nacionālās bibliotēkas ēkai un redzēju, kā viena vecmāmiņa ar bērniem aplūko, kas sarakstīts uz skatlogiem – mēs taču uz tās baltās krāsas, ar kuru remonta laikā tie aizziesti, bijām sarakstījuši jubilejas dzejoļus.
– Vēlreiz atgriežoties pie sarunas sākuma – pamatā jūs sevi tātad uzskatāt par bērnu rakstnieci?
Nē, drīzāk vienkārši par rakstnieci, jo rakstu ne tikai bērniem, kam, protams, tiek lauvas tiesa. Pie tam ne vien dzeja, bet arī pasakas un proza. Rakstu arī operu libretus, stāstus un esejistiskas piezīmes.
Es zinu, kāpēc cilvēkiem autoru, kurš raksta arī bērniem, gribas definēt tieši kā bērnu rakstnieku. Tāpēc, ka bērnu grāmatas visātrāk sasniedz jebkuru cilvēku. Galu galā tie taču ir pieaugušie, kas nes bērnam no veikala mājās to grāmatiņu un lasa priekšā. Tāpēc bērnu rakstniekus pasaulē varbūt pat atpazīst labāk nekā tā saucamos pieaugušo rakstniekus.
Dažus gadus pirms savas nāves dzejnieks Pēters Brūveris (1957–2011) teica, ka rakstīt dzeju ir gandrīz tas pats, kas liet ūdeni caurā mucā, un reizēm grūti aprast ar domu, ka tik daudz darba tiek veltīts nezin kam, jo cik daudzi to dzeju lasīs. Bet bērniem gan viņš turpinās rakstīt, cik vien spēs, jo tieši šajā auditorijā viņš saredz to kontaktu.
– Vai tajā drūmajā nebrīves un visādi citādi nožēlojamā laikmetā, «kad mēs augām», tomēr nelasīja vairāk? Tagad taču ir simtiem citu laika pavadīšanas iespēju.
Mani novērojumi šajā jomā ir diezgan ilgi, tāpēc, ka strādājot bērnu laikrakstā, nonācu ļoti intensīvā kontaktā gan ar izdevniecībām, gan ar skolām, gan ar bibliotēkām. Bija ļoti spožs laiks, kad aktīvi bērniem rakstīja Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Baltvilks.
– Bija arī Zenta Ērgle un pionieru nometnes.
Zenta Ērgle vispār ir mūsu bērnu literatūras klasika, jo, kaut arī bija pionieru nometnes, viņa par tām spēja rakstīt tā, lai lasītājam būtu interesanti. Tomēr teikšu, ka tolaik bērnu literatūras avangards bija dzeja, jo ļoti liela mēroga dzejnieki (vēl var minēt arī Vitautu Ļūdēnu, Jāzepu Osmani un citus) rakstīja gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tam sekoja tāds neaktīvāks periods, un to vietu veikli sākām aizpildīt mēs ar Pēteru Brūveri, Māru Cielēnu, Māri Runguli un citiem. Tomēr var piekrist, ka interese par bērnu literatūru sāka noplakt. Savukārt pēdējo desmit gadu laikā bērnu literatūra aizvien vairāk un vairāk tiek uztverta kā ne mazāk svarīga par pieaugušo literatūru, pie tam tai ir lielāka publicitāte.
– Iemesli šādam jaunam uzplaukumam?
Tie ir pavisam konkrēti. Viens no tiem ir Bērnu žūrija, ko nodibināja Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrs un kas sekmīgi darbojas vismaz gadus piecus. Tikko sākusi darboties arī programma «Grāmatu starts», kuras laikā ģimenes, kurās aug trīs gadus veci bērni, saņems uzaicinājumus uz pirmo tikšanos ar bibliotēku. Paredzam, ka līdz ar to attīstīsies arī Vecāku žūrija, jo paši mazākie vieni uz bibliotēku nenāks. Nākamgad ir iecere sevišķi pastrādāt pie Tēvu žūrijas izveides.
Otrs iemesls – Jāņa Baltvilka balva, kurai, tāpat kā izdevniecībai «liels un mazs», nu jau ir desmit gadu. Tas neapšaubāmi ir faktors, kas veicina pievēršanos bērnu literatūrai.
Diemžēl ne pārāk spoži ir ar autoriem. Iepriekšējos 10 gadus es faktiski vairāk esmu ziedojusi tam, lai nevis rakstītu pati, bet gan lai ievilinātu kolēģus bērnu literatūras lauciņā. Es neticu, ka pēkšņi kāds rakstnieks nokritīs no mākoņiem un sāks labi rakstīt tieši bērniem. Visticamāk, būs tāpat kā agrāk, proti – Rainis, Aspazija un Kārlis Skalbe nebija nekādi specializētie bērnu rakstnieki. Tāpat kā Vācietis, Ziedonis un Čaklais. Vienkārši viņi kā ļoti talantīgi dzejnieki un rakstnieki varēja izpausties dažādās jomās, arī rakstīt bērniem.
– Un kādas sekmes mūsdienu rakstnieku pievēršanā bērnu literatūrai?
Man izdevies jaunās paaudzes virzienā noorientēt kādreizējo jelgavnieku Kārli Vērdiņu, kuram nu jau drīz nāks klajā otrā grāmata bērniem, un Ingu Gaili, par ko vispār ir atsevišķs stāsts vai pat pasaka, jo 14. decembrī, kad svinējām izdevniecības «liels un mazs» desmitgadi, Ingai iznāca pirmā grāmata bērniem – dzejoļu krājums «Vai otrā grupa mani dzird?» – un piedzima meitiņa. Viss vienā dienā.
Es domāju, ejams šis ceļš, jo tagad veidojas ļoti interesanta paaudze literatūrā vispār. Arī pēdējā laika romāna bestsellera «Jelgava 94» autoru izdevās pierunāt, un tikko mūsu «liels un mazs» izdeva Jāņa Joņeva sarakstīto un Reiņa Pētersona ilustrēto bilžu grāmatu bērniem «Slepenie svētki».
Protams, Juris Zvirgzdiņš un Māris Rungulis jau ir stabilas vērtības, tāpat kā Māra Cielēna.
Un vēl viens solis, ko noteikti gribēju pieminēt, – mums ir izdevies atjaunot «Garo pupu», kas nebija iznākusi sešpadsmit gadu. Ulda Ausekļa savulaik rūpīgi koptā Dzejas dienu krājuma bērniem izdošanu šogad pēc ilgāka pārtraukuma atjaunojusi biedrība «Ascendum» un Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome. Gadagrāmatas jauno veidolu radījuši dizaineri Rūta Briede un Artis Briedis, bet to ilustrējis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Man atlika tikai šo krājumu sastādīt.
– Nesen TV beidzās projekts «Lielā lasīšana». Vai jums tā rezultāti nešķiet nedaudz dīvaini? Es, piemēram, noteikti negaidīju, ka uzvarēs Skalbes «Kaķīša dzirnavas»?
Noteikti nē. Ja mani nakts vidū pamodinātu un tā spontāni prasītu nosaukt vienu vismīļāko grāmatu, es arī, ilgi nedomājot, nosauktu «Kaķīša dzirnavas», jo tā ir tā grāmata, kas varbūt visprecīzāk iemieso gan latviešu literatūru, gan latviešu valodu. Bet tās saturs šķiet gandrīz vai svēts.
Izvēlēties tikai vienu grāmatu ir ļoti grūts, tikpat kā neiespējams uzdevums. Mani gan šis «Lielās lasīšanas» šovs īpaši neiespaidoja, jo tam, manuprāt, ir pavisam cits adresāts. Tomēr rezultāti ne īpaši pārsteidz – pierādījās arī tas, ka dzeja (pieaugušo vidē) tomēr ir daudz nepopulārāka par prozu. Dzejai bija milzu nozīme laikos, kad tajā bija iespējams pateikt to, ko neuzdrošinājāmies izpaust prozā.
– Kas tagad uz rakstnieka pults vai, pareizāk laikam teikt, datorā? Vai rakstāt ko speciāli Ziemassvētkiem vai īpaši nešķirojat – tas Ziemassvētkiem, tas Jāņiem u.tml.?
Ziemassvētkus mūsu ģimenē svinēs, bet uz rakstnieka pults man ir pavisam cita rakstura materiāls. Tas ir ļoti nopietns darbs par Zaņa Lipkes ģimeni, tomēr, neraugoties uz visu kara laika traģismu, tā būs grāmata, adresēta arī bērniem. ◆
