Viņus nav nemaz tik viegli noķert, jo īpaši visus trīs kopā. Taču man laimējās, un kādā agrā rītā mums izdevās saslēgt Jelgavu, Berlīni un Londonu, lai veltītu kādu brīdi sarunai. Talantīgi, izdomas pilni un nenogurstoši meklēt aizvien jaunus ceļus pretim panākumiem mūzikā. Tādi ir Kristīne, Margarita un Roberts Balanas, kuru saknes rodamas tepat Dobelē. Nupat viņi aizvadījuši savas pirmās kopīgās meistarklases, kuru laikā ar divdesmit Latvijas bērniem dalījās pieredzē un prasmēs bez maksas. Iespējams, sekos neliels atelpas brīdis, un tad jau atkal koncerti un jauni izaicinājumi Latvijā un pasaulē.
– Jums visiem trim ceļš uz starptautisko mūzikas pasauli vedis pa līdzīgu maršrutu: Dobele–Rīga–Londona. Cik viegls vai grūts tas bijis?
Kristīne: Esmu vecākā un pirmā no Dobeles pārcēlos uz Dārziņskolu, kur mācījos un dzīvoju internātā, tad pievienojās Margarita un vēlāk Roberts. Kad mani uzaicināja meistarklasēs uz Londonu un piedāvāja studēt, es pārcēlos turp, un tas bija liels solis uz priekšu. Tad Margarita pieteicās vidusskolai Londonā, kas atradās netālu no manas augstskolas, un mēs jau tur bijām divas.
Tas ceļš nav bijis viegls. Jau tad, kad dzīvojām Latvijā, visa ģimene centās savilkt galus kopā un mēs spēlējām uz ielas, lai vispār to varētu atļauties. Londona pēc Rīgas bija milzīgs kultūršoks, pirmie gadi akadēmijā bija ļoti sarežģīti, un es turpināju spēlēt uz ielas. Kad Londonā pievienojās Margarita un Roberts, mēs satikāmies nedēļas nogalēs un spēlējām visi kopā. Tā bija kārtīga dzīves skola. Finansiāli mums kā mūziķiem ir paveicies, jo varam paņemt vijoli padusē, aiziet nospēlēt, nopelnīt vakariņas un iet mājās. Pianistiem ir nedaudz grūtāk.
Protams, arī vecāki palīdzēja, cik varēja, nav jau tā, ka bijām trīs nabaga bērni, kuriem pašiem ar visu jātiek galā. Bez spēlēšanas uz ielas ir bijis ļoti daudz kas cits – balvas, koncertdiplomi, neskaitāmi konkursi, koncerti ar orķestri, kamermūzika un mācības.
– Kādas ir tās superspējas vai stiprās īpašības, kas palīdzējušas jums tikt galā ar sadzīves grūtībām un mērķtiecīgi doties pretim panākumiem mūzikā?
Kristīne: Tās varētu būt ļoti labas izdzīvošanas spējas. Man šķiet, ka mēs no vecākiem esam iemācījušies prasmi atrast izeju no jebkuras situācijas. Piemēram, kad dzīvojām Dobelē, vecāki cepa kūkas, tirgoja medus tortes, viņi strādāja vairākos darbos, lai mums būtu iespēja un labāka nākotne. Vecāki mūsu labā ir darījuši tik daudz, ka arī mums ir sajūta – nekas nav par grūtu, ka visam var atrast izeju.
Margarita: Ka nav attaisnojuma nedarīt. Vēl svarīgi ir tas, ka mēs strādājam kā komanda, zinām, kurš ko dara labāk, un tas mums palīdz būt kopā un cīnīties. Arī spēja atbalstīt citam citu, saprast. Kad atbraucu uz Londonu, Kristīnei bija tikai septiņpadsmit gadu, viņa bija mans legālais aizbildnis. Ir gājis interesanti.
Kristīne: Es domāju, ka ļoti svarīga ir arī mīlestība pret mūziku un perfekcionisms, vismaz man. Vienmēr var būt labāk, vienmēr var izdomāt vēl augstāk! Nedrīkst sēdēt uz saviem lauriem, ir jāturpina, jo darbam mūzikā un mākslā nav gala. Ir arī jāsaprot, ka tu nekad nesasniegsi to perfekcionismu, nekad nebūsi apmierināts ar sevi. Man šķiet, ja tu esi apmierināts ar sevi, tu neesi mākslinieks. Vienmēr ir izaugsme, vienmēr var iemācīties jaunus skaņdarbus, izveidot kaut ko jaunu.
– Piemēram, pašiem sākt organizēt meistarklases.
Kristīne: Tagad, kad veidojam meistarklases, mēs esam otrā pusē, un tas ir kā jauns līmenis. Kādreiz bijām bērni, kuriem šādas meistarklases varēja noderēt, bet Latvijā nekā tāda nebija. Tādēļ arī lidojām uz Londonu, jo mums nebija iespējas satikties ar mūziķiem, uz kuriem skatījāmies kā uz piemēriem. “Māsu Balanas un Roche Ziemassvētku labdarības meistarklases” ir jauns solis. Jau tagad gribam tās atkārtot, jo pieteicās ļoti daudz cilvēku, pieteikumu bija tuvu simtam. Šīs meistarklases ir bezmaksas, jo bieži vien bērniem, īpaši no attālākām mūzikas skolām, nav tādas iespējas samaksāt.
Mums pašiem tā ir laba iespēja dalīties ar informāciju, ko esam savākuši pa visu pasauli, iedvesmot un varbūt mainīt attieksmi, ar ko bieži sastopamies Latvijā, – ko tad es, es jau nekas neesmu. Mēs vēlamies dalīties ar pozitīvo, jo savā ziņā Latvijā esam mūzikas epicentrs. Ja Vācijā saku, ka esmu no Latvijas, visiem ir respekts un cieņa, jo šeit jau ir bariņš latviešu, kas iznesuši savu vārdu pasaulē.
Roberts: Šajās meistarklasēs arī man bija plānots vadīt grupu darbu. Cerējām, ka visi bērni kopā kā orķestrītis nospēlēs kādas skaistas latviešu dziesmas aranžiju, bet tas, protams, tagad nesanāks. Taču ir alternatīva – video. Nofilmējot katru bērnu atsevišķi, ceram, ka sanāks kaut kas ļoti skaists un varēsim tajā dalīties ar visu pasauli.
– Kas ir tas būtiskākais, ko liksiet aiz auss katram jaunajam censonim?
Kristīne: Tas atkarīgs no katra cilvēka. Kad redzi, kā jaunais mūziķis spēlē, var sajust, kas viņam jau ir un ko nepieciešams attīstīt. Tās ir viens pret vienu nodarbības un vairāk kā dialogs, nevis mācības. Katram meistarklasē ir sava motivācija, vieni grib spēlēt orķestrī, citi būt solisti, vēl citi papildināt zināšanas. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no rakstura, no tā, cik viņi ir izturīgi un gatavi iet cauri sienām, lai atrastu savu potenciālu. Bieži tas jau ir manāms no bērna kājas, dažos ierakstos redzu, ka tur jau ir solists ar raksturu, gribu un attieksmi. Vai citos var redzēt, ka cilvēks ir ļoti centīgs. Katram bērnam ir savs kods, sava personība. Ir ļoti liels gandarījums, ja tam var palīdzēt izaugt un attīstīties.
Margarita: Meistarklasēs mēs bērnus un jauniešus iedrošinām turpināt darīt, nebaidīties. Kamēr bijām jauni, bija ļoti svarīgs katrs iedrošinājums, tas veidoja apziņu, ka šķēršļus vienmēr var apiet.
Kristīne: Svarīgākais, kas jāsaprot, – visa pamatā ir ļoti liels darbs, bez tā nekā nebūs. Diemžēl vēl lielam darbam nav atrasts ekvivalents, kas varētu palīdzēt sasniegt augstus rezultātus.
– Jums katram ir īpašs instruments, ko spēlējat un kas noteikti nav iegādāts standarta mūzikas veikalā. Vai varat pastāstīt savu instrumentu stāstus? Kā tie pie jums nokļuva?
Kristīne: Mums instrumentus palīdzēja sagādāt privāts sponsors – ģimene Londonā, kas mūs pamanīja un gribēja atbalstīt. No sākuma man piešķīra vijoli un tad Margaritai čellu. Šķiet, ka satikāmies, kad spēlējām uz ielas.
Margarita: Manu čellu 1849. gadā radīja Čārlzs Adolfs Gands, un to Parīzes konservatorija uzdāvināja tā laika izcilākajam čellistam Augustam Tolbekam, kurš ar to pirmatskaņoja Sensānsa pirmo koncertu čellam. Tam ir zelta uzraksti uz malām, ka instruments bijis dāvana. Instrumentus mēs pašas atradām un izvēlējāmies sev piemērotākos. Tas nebija nemaz tik viegli, domāju, ka mums ļoti paveicās, jo savā ziņā instrumenti atrada mūs.
Roberts: Ir ļoti grūti atrast sev piemērotu instrumentu. Pat ja aizmirst par cenu vai vērtību, vienalga var pavadīt mēnešiem ilgi, skatoties izsolēs un veikalos meklējot savu īsto.
Margarita: Vai braukāt pa Eiropu pie vairākiem instrumentu darinātājiem, izmēģinot vienu, otru, trešo. Čells, ko es spēlēju, uz pāris dienām bija aiznests uz “vorkšopu” (darbsemināru), un sagadījās, ka es tur biju. Man čells iepatikās, un paņēmu to izmēģināt lielākā zālē, jo ir labi zināt, kāda būs akustika, kā instruments reaģēs. Izrādījās, ka čellists, kurš bija to aiznesis, izdomāja, ka gribēs to atpakaļ, taču es jau to biju paņēmusi un nevēlējos laist prom.
– Vai arī Robertam ir īstā vijole?
Roberts: Vēl spēlēju Karaliskās akadēmijas īpašumu, kas ir brīnišķīgs Pressendas radīts 19. gadsimta vidus itāļu instruments. Šī un vijole, kuru kādreiz spēlēja Kristīne, ir brālis un māsa. Pagaidām man tā ir īstā, bet es arī meklēju pats savu.
Kristīne: No instrumenta daudz kas ir atkarīgs, bet tas nav galvenais. Reiz Margaritai pirms konkursa Austrijā tā brīža čells izkrita no automašīnas bagāžnieka, visiem bija pilnīgs šoks. Tad tētis paņēma līmlenti un to salīmēja, turklāt vēl ar baltu līmlenti, tā, ka var redzēt. Un Margarita tik un tā uzvarēja konkursā. Tā ka tas nav galvenais. Kad es ļoti sen piedalījos konkursā Vācijā, tur bija daudz dalībnieku, kuriem bija milzīgi sponsori un ļoti skaisti itāļu instrumenti. Bet viņi netika tālāk uz nākamajām kārtām, varēja redzēt, kā vijole mokās to rokās, jo viņi nebija pietiekami strādājuši. Arī ierakstos, ko saņēmām no bērniem, daudziem ir vienkārši instrumenti, bet uzreiz var dzirdēt, ja ir talants. Ja mācēsi spēlēt, varēsi arī skaisti uz koka kastes nospēlēt un aizkustināt klausītāju. Svarīga ir tehnikas pārvaldība, tas, ka mūziķis valda pār instrumentu, ir tā meistars.
– Jūs visi esat meistari arī kādās citās jomās ārpus klasiskās mūzikas. Kristīne un Margarita pieteikušas sevi kā režisores un aktrises, Margarita burvīgi glezno. Varbūt ir vēl kāds pagaidām nezināms talants?
Margarita: Mācoties Londonā, man parādījās iespēja gleznot. Skolā es izvēlējos mācību priekšmetu, kurā bija jāanalizē gleznas. Tas ļoti iepatikās, un tā sāku imitēt dažādas tehnikas un vēlāk arī nopietnāk gleznot. Gleznošana ir tikai hobijs, bet es plānoju arī diriģēt, kas būs nopietnāk. Gleznošana ir ļoti nomierinoša; kamēr glezna top, to var izmainīt, īpaši strādājot ar eļļas krāsām, var redzēt, ka katrai gleznai ir vairākas kārtas. Galarezultāts ir liels gandarījums, tāds ir arī koncertā, bet tur neko nevar izmainīt, kā nospēlē, tā arī būs.
– Savukārt Roberts vasarā saņēma izcilu vērtējumu no Eltona Džona par dziesmas “I’m Still Standing” aranžējumu.
Roberts: Jā, šogad no Eltona Džona saņēmu zvanu, ka viņam patīk mana aranžija, un tās dēļ man ir atvērušās ļoti daudzas durvis. Interese par aranžijām nāk no bērnības, jo mēs sākām ar rokenrolu, piedalījāmies konkursos “Dziesma manai paaudzei” un “Cālis”. Aptuveni septiņu gadu vecumā sākām spēlēt klasisko mūziku. Arī Londonā, kad bija jāizdzīvo kā mūziķim, ņēmu visu, kas nāca pretim, izmantoju katru iespēju. Spēlēju dažādos koncertos, gan klasisko mūziku, gan roku, popu, vienreiz spēlēju kopā ar kubiešu grupu. Tā esmu daudz ko iemācījies un to visu beigās apvienojis.
Pirms kādiem pieciem gadiem sāku eksperimentēt vairāk ar populāro mūziku, nopirku ģitāras pedāļus un elektrisko vijoli. Atklāju dažādus efektus un varēju veselas dziesmas nospēlēt tikai ar vijoli, atsevišķi ierakstot basa un ģitāras partijas un bungu skaņas. Kad sāku likt video internetā, sapratu, ka vislabāk translējas tieši klasiskā vijole, tādēļ sāku likt video ar akustiskajām kaverversijām un vijoles aranžējumiem, un tas ir gājis ļoti tālu. Pašlaik es pie tā strādāju un turpinu attīstīt, bet spēlēju arī klasisko repertuāru. Aranžēšana ļoti labi translējas arī uz klasisko mūziku. Vijolei, duetam vai trio var aranžēt ne tikai popdziesmas, bet arī simfonijas vai lielus skaņdarbus pielāgot mazākam sastāvam un tiešām virtuozi nospēlēt.
Kristīne: Mums kā mūziķiem vienmēr ir jāattīstās un jāatrod jauni veidi. Īpaši tagad ar sociālajiem medijiem laiks iet ļoti ātri uz priekšu un nevar iestigt tikai klasiskajā mūzikā, jo īpaši tādēļ, ka klasiskā mūzika vienmēr ir nedaudz aiz popmūzikas.
– Kā jūs atpūšaties, ko darāt, kad esat visi kopā?
Margarita: Strādājam!
Kristīne: Un ēdam! Kādreiz ar Margaritu ļoti daudz ceļojām, tagad tas ir apstājies. Kad mums ir brīvs laiks kopā, skatāmies filmas.Margarita: Kad bijām karantīnā Berlīnē, daudz gatavojām ēst un vingrojām, lasījām.
Kristīne: Bet pārsvarā, kad tiekamies, mēs arī strādājam kopā, jo esam kā komanda. Tā ka mūsu atpūta bieži vien ir darbs.
– Vai Ziemassvētkus un Jauno gadu sagaidīsiet Latvijā?
Kristīne: Jā, protams. Mums ar Margaritu vēl būs tiešraides koncerts Dzintaru koncertzālē. Nākamgad trijatā visa gada garumā būsim rezidējošie mākslinieki Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, un tur būs koncertprogrammas sērijās, ko jau tagad gatavojam. Margarita būs arī festivālā “Čello Cēsis” ar ļoti interesantu programmu. Plānojam koncertēt arī Barselonā un esam uzaicināti tūrē pa Izraēlu kopā ar kamerorķestri. Koncertdzīve aktīvi turpinās, cik nu aktīvi to pieļauj “kovid” ierobežojumi. Visticamāk, turpināsim arī meistarklases, kas ir vēl viena mūsu muzikālās karjeras izpausme.
– Kas katram ir augstākais punkts, ko gribat sasniegt? Ko vēl nospēlēt, kur uzstāties, kādu balvu saņemt?
Kristīne: Nav tāda augstākā punkta, jo vienmēr var būt augstāk. Tas viss ir progress, pārāk ilgi kalnā sēdēt nedrīkst, ir jāiet augstāk, jāatrod vēl lielāks kalns. Mūsu jomā daudz ko var izveidot pats, un, cik tālu vari iedomāties, tik tālu vari tikt. Kad esi jau nākamajā solī, tikai tad var vēl tālāk. Arī ar meistarklasēm pirms gadiem nespējām iedomāties, ka paši veidosim šo projektu un nodosim savas zināšanas. Tagad jau to darām un plānojam nākamos projektus vēl trakākus. Kad tos īstenosim, tikai tad redzēsim nākamo līmeni.
– Ko jums nozīmē Latvija, Zemgale, Dobele?
Kristīne: Latvija ir mūsu mājas. Dobele ir bērnība, no kuras atmiņas ir dziedāšana un mūzikas skola. Margarita jau divu gadu vecumā dziedāja tētim uz pleca. Roberts bija dzīvnieku aizstāvis – kāds uzkāpa skudrai, un viņš izsekoja to vīrieti, paraustīja aiz biksēm un teica – tu uzkāpi skudrai! Margarita jau tad gleznoja.
Margarita: Es piedalījos pilsētas svētku konkursā, biju jaunākais dalībnieks un uzvarēju. Atceros, ka viņi nesaprata manu gleznu, biju uzzīmējusi puķi, bet viņi domāja, ka tā ir sarkana saule.
Kristīne: Mums vēl ģimene un radinieki ir Dobelē, veci labi draugi no pagalma laikiem, ar dažiem vēl satiekamies.
