Šis vārds, intervējot LLU Studentu pašpārvaldes vadītāju Signiju Dziļumu, viņas atbildes frāzēs izskanēja daudzkārt. Tomēr viennozīmīguma pietrūkst ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā, pēkšņi paziņojot labās un sliktās studiju programmas, bet arī LLU studentu manifestā, kas, pat neiedziļinoties lietas būtībā, paģēr no ministrijas stūres patriekt galveno augstākās izglītības reformētāju. Stundu garā sarunā, vairākkārt nonākot pretrunās pati ar sevi, studentu priekšstāve vienā brīdī noliedz savas augstskolas stagnāciju, bet citā jau atzīst, ka pārmaiņas nepieciešamas, turklāt lielākā tempā. Par savu sasniegumu viņa dēvē velosipēdu novietnes uzlikšanu pie kopmītnes ēkas, taču daudz neskumst, ka it kā studentu savulaik klusi paustais ierosinājums samazināt studiju gadu skaitu, tādējādi ietaupot nodokļu maksātāju naudu, LLU vadības kabinetos nav ņemts vērā. Visa iestigusī situācija ir ērta tikai divām ļaužu grupām – studentiem, par kuru mācībām samaksā valsts, kā arī augstskolas darbinieku armijai, ko algo valsts. Kāpēc gan studentiem uzstāt, lai studijas beidzot noritētu arī piektdienās, ja teorētiski tik omulīgi nosauktais «patstāvīgais studiju darbs» ir atpūta mājās? Tas nav nekāds atklājums, ka studenti jau ceturtdienas pēcpusdienā no kopmītnēm koferojas uz savām mājām, bet LLU milzīgajā bibliotēkā un lasītavā enerģiju tērē simtiem spuldžu un virkne bibliotekāru tukšās zāles klusumā bezdarbībā šūpina kājas. Tikai visa šī slinkumā iestigusī sistēma jau gadu gadiem nav ērta mazas un, krīzes laikos mēdz gadīties, arī nabadzīgas valsts nelielajai saujiņai nodokļu maksātāju. Viņu nopelnītais ir tas, kas velk šo smago vilcienu sastāvu, kurā pie stūres sēž desmitiem rektoru, kuri pelna trīs un vairāk tūkstošus latu mēnesī. Un liela daļa no vilcienu vagonos sēdošajiem pat nedomā strādāt savā profesijā vai vismaz savā valstī, tā nodokļu maksātājiem atdodot garo studiju gadu laikā iztērēto avansu.
