Viduslaikos studenti sāka apvienoties korporācijās, kas turpina savu attīstību šodien un noteikti pastāvēs arī turpmāk.
Viduslaikos studenti sāka apvienoties korporācijās, kas turpina savu attīstību šodien un noteikti pastāvēs arī turpmāk. Laika gaitā korporāciju nozīme studentu dzīvē ir mainījusies, taču ne tik ļoti, lai paredzētu to izzušanu.
Studentu korporācijas radušās romāņu zemēs tapušajās pirmajās universitātēs, kas dibinātas Boloņā, Padujā, Salerno, Toledo un Parīzē. Tur no citām zemēm ieradušies studenti nodibināja savas organizācijas, ar nosaukumu «tautības» (latīniski –«nationes»). To dalībnieki kā pazīšanās zīmi pie cepures nēsāja savas nacionālās krāsas. Sākumā krāsu lentes bija savītas rozetē, bet vēlāk apšūtas apkārt cepures malai.
Tajos laikos visi brīvie cilvēki, arī studenti, staigāja ar zobenu pie sāna, lai vienmēr būtu gatavi aizstāvēt sava goda neaizskaramību. Citi nesa ieroci siksnā un pār labo plecu, bet «nationes» pārstāvji siksnas vietā lietoja lentas savas biedrības krāsās.
Vārds «korporācija» ir franču apzīmējums zināmai kārtai vai šķirai, ko saista kopējas intereses vai ideāli. Studentu mītnes jeb korporācijas dzīvokļa apzīmējums tolaik bija buršs (latīniski – bursa), no šā nosaukuma gadu gaitā radies vārds «buršs», ko lieto korporācijas dalībnieka apzīmēšanai vēl tagad.
Jau no pašiem korporāciju pirmsākumiem, tās dibinātas uz demokrātiskiem pamatiem. Savas domāšanas dēļ šīs studentu biedrības bieži nonāca pretrunā ar valdnieku politiku un valdīšanas metodēm. Bieži vien valsts varas pārstāvji lika korporācijas slēgt un aizliedza nēsāt to nozīmes. Ir bijuši laika periodi, kad šīs studentu apvienības darbojušās nelegāli. Kā ārējās pazīšanās zīmes tās dalībniekiem kalpoja tikai trīs burti – V.C.F, kas nozīmēja «vivat circulum fratrum» (lai dzīvo brāļu pulks), bet vajātājiem tika teikts, ka nozīme ir vispārēja – «vivat, crescat, floreat» (lai dzīvo, aug un zied). Tieši tad arī nostiprinājās korporāciju noslēgtība un apņemšanās nerunāt par to, kas noticis viņu tikšanās reizēs. Lielākoties to cenšas ievērot arī pašreizējie korporāciju dalībnieki. Par savā pulkā pieredzēto viņi svešiem nestāsta.
Korporāciju attīstība turpinājās reizē ar universitāšu izveidošanos Vācijā, Polijā, pēc tam arī Baltijas valstīs. 1632. gadā zviedru karalis Gustavs Ādolfs nodibināja Tartu universitāti ar nosaukumu «Academia Gustavina». 1816. gadā ir dibināts Rīgas Politehniskais institūts, kuru 1919. gadā pārorganizēja par Latvijas Universitāti ar 11 fakultātēm. Tērbatā ap 1850. gadu studēja arī nedaudzi latvieši, kas nodibināja tādu kā savu pulciņu, bet 1856. gadā, neredzēdami nekādas citas legālas biedrošanās iespējas, 14 no viņiem iestājās jaundibinātajā jauktu tautību korporācijā «Fraternitas Academia Dorpatensis». Tikai vēlāk, kad latviešu studentu skaits Tērbatā palielinājās, varēja nodibināt pirmo latviešu korporāciju.
Latviešu korporāciju tradīcijas ir gan līdzīgas, gan atšķirīgas. Īpaši katras studentu biedrības savdabīgās ieražas atklājas viņu ūzusos. Ūzuss jeb paraža sevī ietver gan rakstītus, gan nerakstītus noteikumus, tas ir, ilgstamības dēļ par likumu kļuvis ieradums, kura ievērošana ir ne vien vēlama, bet arī pieprasāma. Tērbatā veidotajām korporācijām pārnākot uz Rīgu, izrādījās, ka Latvijā dibināto un Igaunijā tapušo biedrību ūzusos bija izveidojušās atšķirības. Tās gan nav lielas un pārsvarā ir ārēja rakstura, nevis principiālas.
Korporāciju izveidošanā ir piedalījušies daudzu Eiropas valstu studenti, paturot to, kas labs un vērtīgs, un pieliekot klāt kaut ko savai tautai raksturīgu.
Šodien korporācijas daļēji savu nozīmi to pārstāvju vidū ir zaudējušas, jo vairs nav nepieciešamības slepeni kaut kur paust savus, varbūt no valsts vadītāju viedokļa atšķirīgus uzskatus. Tomēr arī tie, kas ir šo biedrību dalībnieki, mūsdienās tāpat cenšas ievērot visus korporācijas likumus un augstu vērtē savu biedru attieksmi un nozīmi.
Tiem, kas korporācijās neiesaistās, nereti šķiet dīvaini, ka svētkos to pārstāvji ierodas ar savām lentām pār plecu un attiecīgajās krāsās rotātās cepurēs. Tomēr korporeļiem tas šķiet vairāk nekā normāli, turklāt lentas viņi apliek arī kāzās. Tas vien jau liecina, ka par savu piederību korporācijām to biedri nekaunas, drīzāk ar to lepojas.
Pilnīgi korporāciju noliedzēji apgalvo, ka viņu tikšanās reizes sastāvot no vienas vienīgas dzeršanas, bet paši korporeļi to noliedz, jo šo biedrību vēsture esot tik sena, ka tā nevar būt turējusies tikai uz kopīgas jautrošanās pamata. Stingri likumi izstrādāti ne tikai sarīkojumu rīkošanā, bet arī izturēšanās noteikumos. Korporeļi paši atzīst, ka jūtoties savā apvienībā kā savu domubiedru pulkā, un nosacījums, ka nedrīkst stāstīt svešajiem par sarīkojumos notikušo, šo izjūtu tikai papildinot. Viņuprāt, arī mūsdienās ir svarīgi just atbalstu no sev līdzīgi domājošajiem, tāpēc korporācijas pastāvēšot vēl ilgi.
«Garīga tuvība vispār nav atrodama – to var tikai radīt. Izvēlies no saviem paziņām vai draugiem gandrīz jebkuru, ziedo viņam dažus savus mūža gadus, atdod viņam visu, kas tev ir un ko tu proti, priecājies līdzi viņa priekiem, dalies ar viņu viņa sāpēs – gan redzēsi, būs arī garīgā tuvība.»
L. Žuhovickis
