Ar karstu tēju, dziesmām un atmiņu stāstiem Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā vakar pieminēti 25 gadus senie barikāžu laika notikumi, kuros tolaik piedalījās ne vien skolas pedagogi, bet arī «Ziņu» uzrunāto skolas audzēkņu vecāki.
Dzestrajā otrdienas rītā, kura debesis, saulei lecot, krāsojās tikpat sarkanas kā skolas pagalmā iekurtā ugunskura liesmas, 25 gadus senā pagātnē pārcēlās skolas pedagogi Andrejs Sālzirnis un Vita Hermane, kuri dalījās toreiz pieredzētajās sajūtās. A.Sālzirnis atminas, ka skolā aktīvi darbojās Tautas frontes grupa. Televīzijas torni Rīgā sargāt devās gan skolotāji, gan skolotājas. Televīzijas studijas foajē bijis pilns ar cilvēkiem, daļa pat paņēmusi līdzi matračus, uz kuriem atpūsties. Jelgavas «Lauktehnikas» tehnikas bāzes kolonna, kas skaitījās padomju armijas rindās, kā viena no pirmajām saniedza Rīgu un bija gatava darboties pret padomju karaspēku, skolotājs minēja šo interesantu faktu. «Galvenais, kas manī toreiz radīja un vēl tagad rada apbrīnu, bija tā lielā tautas vienotība, ka mums sava Latvija ir jāaizstāv. Diemžēl mūsdienās šīs vienotības dažkārt pietrūkst,» tā A.Sālzirnis.
Pirmais brīdis, kad skolotāja
V.Hermane apzinājās situācijas nopietnību, bija, kad padomju tanki devās Viļņas televīzijas torņa virzienā, braucot pāri dzīviem cilvēkiem. Kad, jau esot Zaķusalā, saņemtas instrukcijas, kā rīkoties tanku uzbrukuma gadījumā, nākusi apjausma, ka gadīties var visādi, bet mājās taču palikuši divi mazi bērni. «Mēs tur stāvējām un vienojāmies, ka tankiem ceļu nedosim. Tā vienotības un apņēmības sajūta nav vārdos aprakstāma. No vienas puses, priecājos, ka man toreiz dūša nenotrīcēja un es piedalījos barikādēs. No otras puses, domāju, ka jaunībai ir savs dullums. Bet es tur biju un piedalījos. Man Latvija ir tik dziļi sirdī, ka, ja ne gluži ar savām asinīm, tad sirdi un dvēseli esmu par šo valsti. Ja mēs neesam Latviju caur savu sirdi un dvēseli izlaiduši, tad īsta dzimtene tā mums nebūs,» pārliecināta V.Hermane.
Pasākumā viesojās arī Jelgavas jaunsargi un Jelgavas zemessargu komandieris Ilmārs Džeņevs, kurš aicināja jauniešus novērtēt, ka viņiem šodien ir dota izvēle. Tāpat viņš aicināja darīt visu, lai barikāžu laiks nekad vairs neatkārtotos, un topošos skolas absolventus apsvērt militārās karjeras iespēju.
Lai gan «Ziņu» uzrunātie 10. i klases audzēkņi barikāžu laiku nav piedzīvojuši, viņi norāda – ja būtu vajadzība, viņi tajās piedalītos. Anastasija Bondareva teic – tā laika notikumi un vienotības gars viņu iedvesmo darboties kaut vai skolas labā, jo tā viņa var palīdzēt augt pilsētai. Barikādēs piedalījies Anastasijas brāļa sievas tēvs, kura ģimene to atceras kā trauksmainu, taču tajā pašā laikā vienojošu notikumu. Jaunsargs Kārlis Valainis domā, ka saliedētība bija viens no iemesliem, kas viņa tētim un citiem klātesošajiem palīdzēja nosargāt Ministru kabineta ēku. Pēc Kārļa domām, barikādes nepieredzējušajai paaudzei tas laiks nekad nebūs tikpat nozīmīgs kā to pieredzējušajiem. «Cik man vecāki stāstījuši, galvenā bija sajūta, ka nav jēgas cīnīties ar ieročiem, bet jāuzsver, ka tauta ir vienota un ka tai pat liels spēks nevar neko izdarīt,» stāsta Artis Galvanovskis, kura vecāki arī bijuši klāt svarīgajos notikumos. Puisis labprāt gribētu vairāk barikāžu laika atceres pasākumu, tai skaitā arī pilsētas mērogā.
Pasākumā vidusskolēni arī dalījās savos sapņos par Latviju.
