Saeimas priekšsēdētāju un partijas «Vienotība» valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu intervē Edgars Kupčs.
– Nupat runājāt ar Spīdolas ģimnāzijas skolēniem. Kāds jums radies iespaids par jauniešu aktivitāti?Spīdolas ģimnāzijā esmu otro reizi. Ļoti patīk, ka jaunieši ir aktīvi un nebaidās uzdot provokatīvus jautājumus. Tas ir vissvarīgākais – ka vispār grib kaut ko zināt, un tā ir garantija, ka gribēs iesaistīties un risināt problēmas. No skolām, ko esmu apmeklējusi, šī ir viena no aktīvākajām. – Ko saucat par provokatīviem jautājumiem?Kāda meitene neierastā formā pajautāja par eiro, pirmo reizi šeit bija jautājums par vēsturi, man ir arī vaicāts par marihuānas legalizāciju. Arī par deputātu algām un kompensācijām jautā. Tās ir tās lietas, par ko mājās runā un ko pajautā skolā. Lieliski, ja bērns apzinās, ka dzīvo brīvā un demokrātiskā valstī. Manā laikā bija sienas avīze, kur Ļeņinam biju ūsiņas piezīmējusi, pēc tam vecākus uz skolu sauca. Nedod Dievs, mūsu jauniešiem ko tādu piedzīvotu – ka ir nepareizi jautājumi vai kas tamlīdzīgs. Par pašvaldību vēlēšanām gan jaunieši neko nejautāja.– Ko jūs kā «Vienotības» valdes priekšsēdētāja sauktu par savas partijas galvenajiem trumpjiem 1. jūnijā gaidāmajās vēlēšanās? Cilvēkus. Pašvaldībās, izņemot Rīgu, sevišķi reģionos, tie ir cilvēki, kuri ir zināmi, kuri ir pārliecinājuši, ka viņi var strādāt, ka var strādāt komandā un panākt rezultātus. Viņi spēj iet pie iedzīvotājiem, skaidrot, kāpēc viena vai otra lieta ir vai nav izdarīta. Turklāt tā ir komanda – ne tikai tie cilvēki, kas kļūst par deputātiem, bet viņiem aizmugurē ir stipra komanda.– Politiskās cīņas reģionos ir mazākas?Stipri mazākas. Kā rāda pieredze, visu izšķir personību jautājumi. «Vienotībai» nav uzstādījuma, ka ar tiem cilvēkiem strādājam un ar citiem ne. Jelgava tam ir spilgts piemērs – mēs valdībā nestrādājam kopā ar «zaļajiem zemniekiem», bet pietiekami labi sadarbojamies šeit, Jelgavā. Tas nozīmē, ka reģionā šie jautājumi nav tik politizēti. Pašvaldības galvenais uzdevums ir būt par cilvēkiem vistuvāk esošo varu, un pašvaldībā ievēlētajiem deputātiem ir jāvar atbildēt par saviem bērnudārziem, ielām, apkuri, skolām – par jautājumiem un problēmām, ar ko cilvēks saskaras. – Ko jūs nosauktu par «Vienotības» un jūsu deputātu galvenajiem panākumiem Jelgavā un tuvākajās pašvaldībās?(Smejas.) Tas droši vien jājautā vairāk Aigaram (Jelgavas vicemērs Aigars Rublis – red.). – Vai jūs redzat, ka «Vienotība» Jelgavā strādā, izņemot partijas biroja atklāšanu pērn rudenī?Es redzu. Tas varbūt nav jautājums par to, kā strādā deputāti, bet, piemēram, vakar valdes sēdē mēs tieši skatījām jautājumu par birojiem. Jelgavā ir viens no pirmajiem. Mūs pašus pārsteidz, cik liela ir cilvēku atsaucība birojā ieiet un kaut ko uzzināt. Tas nenozīmē, ka šie biroji ir kaut kādas politiskās aģitācijas mašīnas. Tas nozīmē, ka mēģinām cilvēkiem parādīt, ka politiskie lēmumi ietekmē viņu dzīvi un ka katram ir iespēja iesaistīties šo procesu ietekmēšanā. – Tomēr par tiem «Vienotības» paveiktajiem darbiem – sakāt, ka labi sastrādājaties ar galveno varas partiju – Zaļo un Zemnieku savienību. Tas ir kopdarbs, vai tomēr redzat lietas, kur tieši jūsu cilvēki bijuši iniciatori?Jelgavas Domes darbā ir lietas, ko varētu gribēt labāk. Jelgavā esmu pietiekami bieži. Redzu, kā ielas un trases tiek liktas, tas viss ir cilvēku labā. Protams, vienmēr var gribēt izdarīt labāk. Un ir jautājums, vai ir paveikts viss, kas bijis varēts. Bet to droši vien vērtēs jelgavnieki, ejot uz pašvaldību vēlēšanām, – vai viņi uzticas tiem cilvēkiem, kas ir darījuši, vai arī grib redzēt citus.– Vai «Vienotībai» nerodas iespaids, ka tos darbus, kas tiek paveikti daudz, jelgavnieks, varbūt pat neasociējot ar vēlēšanām, tomēr uzskata par Rāviņa un «zaļzemnieku» darbiem?Domāju, ka «Vienotībai» arī Jelgavā ir savs atbalstītājs. Ne velti «Vienotība» (un iepriekš «Jaunais laiks») pašvaldību vēlēšanās piedalījusies pārliecinoši. Protams, Rāviņš ir ilglaicīgs un ļoti redzams mērs, un pirmā persona vienmēr ir redzamākā. Bet domāju, ka arī Rāviņa kungs to ļoti labi apzinās – tu nevari izdarīt, ja tev nav komandas, ja taviem lēmumiem nav atbalsta. Ja mēs būtu opozīcijā un viņam nepalīdzētu, droši vien arī kritika par viņa darbiem būtu lielāka. – Vai «Vienotība» neuzskata, ka Jelgavā palikusi ēnā?(Smejas.) «Vienotība» tā neuzskata. – Pēc 10. Saeimas atlaišanas un pirms 11. Saeimas vēlēšanām arī «Vienotības» politiķi ZZS sauca par oligarhu partiju. Vai reģionos tā vairs nav oligarhu partija?Savu viedokli neesmu mainījusi – ar «zaļajiem zemniekiem» strādājām vairākās valdībās, un, protams, Latvijā tā ir ļoti liela problēma, ka lēmumus pieņem nevis paši cilvēki, bet kāds no malas kādas šauras grupas interesēs, kas ir tā sauktais oligarhu jautājums. Taču konkrētie Saeimā ievēlētie «zaļie zemnieki», ar kuriem «Vienotība» kopā strādāja pirmajā, otrajā un trešajā Dombrovska valdībā, kad aizgāja Tautas partija, atbalstīja visu nepopulāro lēmumu pieņemšanu. Protams, vēlēšanas ir tā robežšķirtne, kas šīs politiskās kārtis samaina, tiek veidotas jaunas koalīcijas. Tagadējā ir viens partneris, kurš nepārvaramas varas dēļ nespēj strādāt ar «zaļajiem zemniekiem», līdz ar to sadarbība ar «zemniekiem» pašlaik ir opozīcijā. Bet gan premjers, gan es varu apliecināt – kad ir valstiski svarīgi jautājumi, piemēram, nepieciešams divu trešdaļu deputātu atbalsts Eiropas konstitūcijas grozījumiem, «zaļie zemnieki» par tiem nobalso. Ir arī daudz dažādu jautājumu, ko opozīcijas partija izmanto populistiski, dažkārt tas izskatās ļoti asi. Bet jebkuru cilvēku Saeimā ir ievēlējis kāds no tautas, viņam ir zināms loks atbalstītāju, un no politiķiem ir atkarīgs, kādas komandas spēj izveidot, kādus mērķus izvirzīt un kā tos sasniegt.– Reģionos nepastāv šauras intereses? Jelgavas vārds medijos izskan diezgan bieži. Vai «Vienotība» klusē, lai tikai būtu pie varas? (Smejas.) Vara nekad nedrīkst būt pašmērķis. Domāju, ka «Vienotība» savas pastāvēšanas laikā to ir spējusi pierādīt – esam bijuši opozīcijā, aizgājuši no valdības. Vara ir svarīga kā līdzeklis, lai kaut ko ietekmētu, lai panāktu kādu lēmumu, un opozīcija bieži vien ir poza ar skaļiem lozungiem. Ir svarīgi iet un mēģināt kaut ko darīt, visvieglāk ir stāvēt malā un kritizēt.– Tad šaurās intereses reģionos neredzat? Ventspilī. (Smejas.) Lielu analīzi par reģioniem, tajā skaitā Jelgavu, neesmu veikusi. Protams, bijušas dažādas spekulācijas. Jelgava ir arī pilsēta, kur bijušas lietas par imunitātēm un aizturēšanām, to visu pilsēta un deputāti ir piedzīvojuši. Es ceru, ka tiesībsargājošās iestādes mums strādā pietiekami kompetenti, un, ja ir šauras intereses, agri vai vēlu tās tiks novērstas.– Pavisam šauras intereses bija ar «Vienotības» deputātu Andri Ķipuru, kas pašlaik tiek sēdināts uz apsūdzēto sola.Viņš ir izslēgts no «Vienotības», un es gan kā bijusī tieslietu ministre, gan kā Tiesu politikas apakškomisijas vadītāja un kā vienkāršs cilvēks varu teikt – katram ir sava kompetence. Man ir arī informācija par šā gadījuma divdomību, par to, kāda apsūdzība tika izvirzīta, kāpēc Ķipura kungs tika izslēgts no «Vienotības» un kāda ir reālā apsūdzība, bet tiesiskā valstī to, vai cilvēks ir vainīgs, lemj tiesa. Savukārt par viņa iespējām darboties politikā tika vērtēts arī no viņa morāli ētiskajām vērtībām. – Kas ir tās jūsu minētās divdomības?Es negribētu, ka to rakstāt, bet, cik saprotu, apsūdzību viņam izvirzīja par slimnīcas aparatūru, par ko pratināja un neko neatrada, bet ne jau par iepirkumiem viņš ir uz apsūdzēto sola. Burtiski pirms divām dienām man par šo tēmu bija saruna, bet es nevaru komentēt tiesībsargājošo iestāžu darbu. (Zemgales tiesas apgabala prokuratūra gan «Ziņām» apliecina, ka prokurors četras personas, tajā skaitā Jelgavas slimnīcas vadītāju, apsūdz par kukuļošanu saistībā ar slimnīcas iepirkumiem. «Apsūdzības Ķipura kungam nav mainījušās, tās joprojām ir par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un kukuļņemšanu (Krimināllikuma 318. panta 2. daļa un 320. panta 1. daļa.). Nemāku komentēt, ko Āboltiņas kundze ar teikto domājusi,» ziņo prokuratūras pārstāve Aiga Šēnberga.)– Tad «Vienotības» uzticību šis deputāts ir zaudējis?Kamēr nav tiesībsargājošo institūciju lēmumu, mūsu lēmums ir bijis izslēgt viņu no partijas rindām. Pašlaik nav pamata atgriezties pie šā jautājuma pārskatīšanas. – Kāpēc jūsu partijas vietējā šūniņa nemudināja deputātu nolikt mandātu?(Smejas.) Tas jums droši vien jājautā vietējai šūniņai. Esmu pieradusi katru cilvēku vērtēt konkrētajā brīdī pēc viņa darbiem. Dzīvojam tiesiskā valstī, kompetentās instances pieņems kompetentu lēmumu. «Vienotība» savu ir pieņēmusi. – Jūsu partijas Jelgavas novada nodaļa uz vēlēšanām dodas ar skaļiem saukļiem par morālām vērtībām, par atbildības iestāšanos pirms tiesneša galavārda, par amata atstāšanu šaubu gadījumā. Vai «Vienotība» pašlaik nav pārāk klusa brīžos, kad sabiedrībā izskan pārmetumi vietējiem politiķiem vai kapitālsabiedrību vadītājiem?«Vienotība» nekad neko nepacieš klusi, tā demokrātiski pieņem kompetentus lēmumus. – Kāpēc «Vienotība» nereaģē uz politiķu pārkāpumiem?Jūs domājat Jelgavas nodaļas priekšvēlēšanu kampaņu attiecībā uz Caunes kungu? – Jelgavas novadā «Vienotībai» ir divi deputāti, uz Caunes pārkāpumiem viņi arī nekādi nav reaģējuši.Cik zinu, viņi ir pietiekami skaļi uz to reaģējuši. Arī šobrīd priekšvēlēšanu kampaņa ir tieši saistībā ar to, ka nedrīkst pieļaut, lai tādi deputāti kā Caunes kungs, kas mums ir slavens visā valstī un par savu darbošanos saņēmis Mērfija balvu par tādu diezgan ekstrēmu piemēru, atkārtoti gūtu vēlētāju uzticību. Diemžēl Latvijā demokrātija ir jauna un tikai veidojas, un tie principi, kas pastāv senās un attīstītās demokrātijās, mums bieži vien nedarbojas. Tas ir jautājums par pašu amatpersonu objektīvu sevis novērtēšanu, par to, kādu ļaunumu viņi nodara demokrātiskumam un tiesiskumam neatkāpjoties. Bieži vien konkurenti, sabiedrība vai paša komandas biedri to nevar izdarīt ar publisku kaunināšanu. Lai lēmums būtu tiesisks, tas jāpieņem tiesiskā ceļā, nevis tikai ar «patīk», «nepatīk» vai šausminoties. Politiķi ir ievēlēti, mums šobrīd nav mehānismu, kā atsaukt deputātu. Tikai tautai var būt tiesības šo mandātu atņemt. Es ļoti ceru, ka vēlētājs izvērtēs deputātu darbu un to, kā viņi attaisnojuši sabiedrības uzticību, ne tikai veicot tiešos pienākumus, bet arī ņemot vērā morāli ētiskos aspektus.– Vai reģionos starp «Vienotību» un ZZS ir kādas atšķirības?Ja jau mums katram ir savs vēlētājs, tādas noteikti ir, bet tas ir jautājums par labēju un kreisu politiku – Latvijā grūti to noteikt. Saeimas «zaļzemnieku» elektorāts ir tā kā zemnieku aizstāvība, bet, ja skatāmies uz pārstāvību, tad kā vienīgo redzam tikai Jāni Dūklavu. Tieši tāpat ir arī pašvaldībās – tā bijusi cilvēku izvēle, kāpēc pievienoties partijai. Gadu laikā neesmu manījusi tendenci, ka cilvēki no «zaļzemniekiem» nāktu uz «Vienotību» vai pretēji. – Bet vai starp abām partijām ir kāda atšķirība, izņemot to, ka kādreiz kāds no «zaļzemniekiem» aizstāvējis zemniekus?(Smejas.) Domāju, ka katrā konkrētā gadījumā jāmin konkrēti uzstādījumi. Katra partija pieņem konkrētu programmu katrā konkrētā pašvaldībā. Vēlētājs var vērtēt, ir atšķirības vai nav. Kā jau minēju, it īpaši pašvaldību vēlēšanās galveno lomu spēlē personāliju jautājums. – Vai partejiskajai piederībai reģionos maz ir nozīme, ja galvenais ir cilvēki?Ir. Nevaram pašvaldības nodalīt no parlamenta un likumu pieņemšanas procesa, un pašvaldību pārstāvjiem ir nepieciešama saikne ar parlamentu, sava reģiona, savas partijas, savu interešu aizstāvība. Politiskā sašķeltība ir ļāvusi pieņemt divdomīgus lēmumus, kas ļāvuši sadalīt sabiedrību bagātajos un nabagajos. Tāpēc svarīgi – jo mazāk sašķelta politika, jo lēmumi būs līdzsvarotāki un ilgtspējīgāki. – Tātad atšķirības jāmeklē pašam vēlētājam?Tas pirmām kārtām ir vēlētāja uzdevums ņemt rokās partiju statūtus. Varu ieteikt atvērt «Vienotības» mājas lapu, izlasīt statūtus, un visdrīzāk jau ar 1. pantu atradīsiet atšķirības. – Kāpēc «Vienotība» neveicina Reformu partijas ministru iecerētās reformas, piemēram, augstākajā izglītībā?Reformas valstī jāveic konkrētās nozarēs. To nevar darīt viens ministrs, ne arī divi ministri vai pat viena partija. Partijai, ja tā nāk ar savu piedāvājumu, jābūt komandai, kas šīs idejas un reformas var praktiski realizēt. Ir nepieciešams tā sauktais birokrātiskais plāns, jānodrošina pārliecība, ka reformās tiek iesaistīti visi ieinteresētie cilvēki un ka par tām tiek izdiskutēts. Man tieši tāpat kā jebkura skolēna māti uztrauc, kas skolās tiek mācīts satura ziņā, tas, kā mani bērni iegūs konkurētspējīgu izglītību. Varu apliecināt, ka mēs mēģinājām to darīt kopā ar «zaļzemniekiem» iepriekšējā valdībā, bet politiskās greizsirdības dēļ tas nenotika. «Vienotība» neatbalstīs jautājumu par krievu valodas lietošanu augstākajā izglītībā, reformas ir slēpts mēģinājums ievilināt krievu valodu augstākajā izglītībā. Otrs galvenais jautājums ir par maksu. Igaunijā ir bezmaksas izglītība, arī mums tas bija uz sarunu galda, kad veidojām koalīciju, bet mēs tam neesam piekrituši un, visticamāk, nepiekritīsim. Pašlaik diskutējam par augstākās izglītības programmu akreditāciju. Te redzam reālu problēmu, ka viss mums izvēršas kaut kādās atsevišķās personālijās. Likuma, kas steidzamības kārtā Saeimai bija jādabū pagājušajā nedēļā, pieņemšanu apdraud birokrātiskā plāna trūkums – ja mēs pasakām, ka no 20 augstskolām būs desmit, mums ir jāpasaka, kurā brīdī būs desmit, kas notiks ar tiem, kas studē pirmajā vai otrajā kursā. Kamēr tas nav uz papīra uzlikts, apdraudam tos jauniešus, vienalga, laba vai slikta tā izglītība. Es no savas pieredzes varu pateikt, ka Latvijā nav vajadzīgs divdesmit augstskolu, kur iespējams iegūt jurista izglītību, valstij nevajag par to maksāt. «Vienotības» frakcija ir redzējusi tikai astoņus «YouTube» klipus. Tur nav shēmas, kurā gadā cik studentu uz kuru studiju programmu pāries, kādas ir pārmaiņu izmaksas. Bez tāda plāna mēs nevaram apdraudēt neskaitāmus tūkstošus jauniešu. – Pašlaik LLU Jelgavā apvieno divas fakultātes, tie, kas pirms diviem gadiem iestājās Sociālo zinātņu fakultātē, pēc diviem beigs pavisam citu. Vai šie studenti arī ir apdraudēti, un vai arī šajā gadījumā birokrātiskais plāns, kā īstenot izmaiņas, jāveido ministram Ķīlim?Nē, šie studenti nav apdraudēti. Viņi zina, kurā augstskolā iestājās un kuru pabeigs. Viņi zina, ka saņems diplomu un kas tajā būs rakstīts. Bet tagad strīdi par to, vai Augstākās izglītības padome ir laba vai slikta, par to, vai jāatlaiž Vētra, vai jādomā, kur Ratnieks ies vai neies. Kamēr ap to notiek strīdi, nav akreditētas studiju programmas, un studenti, kas dosies iegūt papildizglītību ārzemēs, ir apdraudēti ar to, ka diploms netiks atzīts. Tas ir jautājums par to, kā profesionāli īstenot reformas. Ikviena Latvijā dzīvojoša cilvēka interesēs ir, lai mūsu jaunieši iegūtu konkurētspējīgu izglītību, nevis diplomu. Nevar runāt tikai par augstāko izglītību, jārunā par to, ko jauniešiem māca skolās, kā viņi tiek orientēti. Vai iestājas augstskolā, dabū diplomu un ar to kabatā nelaimīgi staigā apkārt, vai arī jāorientējas uz profesionāli tehnisko skolu, ko pabeidzot iegūst reālu darbu. Par to visu ir jāprot runāt vienlaikus. – Ministra profesionalitātes trūkums?Komandas trūkums. Ja ministrs nespēj nodrošināt komandu, kas izpilda birokrātisko plānu, nevar būt runas par «YouTube» redzamo vīziju realizāciju. Ministram pašam jāsēž pie galda ar tiem, kas reformas nesaprot, un bezgalīgi tās jāskaidro. Nevar ar tanku braukt pāri visiem cilvēkiem, kas vada augstāko izglītību. Pašlaik neviens neapstrīd izvirzītos mērķus, kādi ir doti. Ministram ir konkrēti uzdevumi, neskaitāmas premjera rezolūcijas, kas jāizpilda. Izglītības reforma ir valdības prioritāte, darbs notiek, reformas neviens nav apturējis.
