Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi.
Kādā februāra nedēļas nogalē pamodāmies no sētnieku čalām un slotu švīkstoņas pagalmā, vācot naktī sakritušo sniegu. Sniega kārta it nemaz nebija pielīdzināma Latvijas sniegotajām gūzmām, bet Pekinas laika apstākļos, jo īpaši pēc Jaunā gada svinībām un pavasara iestāšanās, sniegs februāra beigās bija pārsteigums. Tāpat kā sētnieku skaits, kas bija devušies attīrīt pagalmu no sniega segas. Kopā bija salasījies vesels pulciņš – septiņi vai astoņi. Naski, virzoties katrs uz savu pusi prom no pagalma centra, tie devās attīrīt pagalma ietves. Šādas situācijas, kurās vienu darbu – sētas celšanu, kravas pārkraušanu, bedres tīrīšanu – veic pēc iespējas vairāk ķīniešu (parasti lielākā daļa no viņiem piedalās šādās scēnās kā skatītāji), Pekinā ir ierasta parādība.
Nesen, apmeklējot frizētavu, mani izbrīnīja, ka tika pasaukts palīgs, lai paturētu dažas matu šķipsnas to žāvēšanas procesā. Tajā brīdī iedomājos, ka mana friziere Arta Jelgavā iemanās apkalpot vairākus klientus vienlaicīgi, sadalot pienākumus uz vairākām «galviņām», un matu pieturēšanai, atspraušanai izmanto matadatas. Pasmaidot par šādām komiskām «kolektīvajām» aktivitātēm, jāatceras, ka Ķīnā bezdarba līmenis vismaz pēdējos 30 gadus (kopš Ķīnas «atvēršanās» rietumu pasaulei un tās biznesam) stabili bijis četru procentu robežās. Neviens valdībai nevar pārmest, ka nebūtu iespējams atrast darbu! Tas tiek plānots un nodrošināts, iesaistot pēc iespējas vairāk darbspējīgo iedzīvotāju visdažādākajās algotajās aktivitātēs, kuras ne vienmēr mums, rietumniekiem, varētu šķist nozīmīgas, vajadzīgas vai apmaksājamas. Piemēram, izejot no ķīniešu lielveikaliem, gadās sabīties no kāda mazītiņa ķīnieša, kurš mazā mazītiņā mikrofoniņā tieši blakus iebļaujas: «Paldies par iepirkšanos mūsu veikalā! Līdz nākamajai reizei,» tā laipni pavadot ikvienu veikala klientu.
