Pagājušā gada sākumā nolēmu, ka gadu gribu dzīvot un 11. klasē mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pagājušā gada sākumā nolēmu, ka gadu gribu dzīvot un 11. klasē mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs. Izvēlējos kultūras apmaiņas programmu, ko tagad piedāvā daudzas tūrisma firmas. Lai varētu tajā piedalīties, vajadzēja nokārtot pārbaudījumu angļu valodā, vidējai atzīmei mācību priekšmetos pēdējo trīs gadu laikā bija jābūt vismaz piecas balles, bija arī jāsamaksā noteikta naudas summa. Kad prasības bija izpildītas, atlika gaidīt mirkli, kad došos ceļā. 27. augustā es raudādams atvadījos no savas ģimenes un iegāju lidostas pasu kontroles nodalījumā, lai dotos ceļā uz ASV.
Vairāk nekā puse dienas pagāja ceļā. Visu laiku biju nomodā un viegli uztraucies. Bija grūti apjēgt, ka neatrodos Latvijā un beidzot nokļūšu ASV. Tomēr nekā tik īpaša svešajā zemē neatradu. Pat klimats bija diezgan līdzīgs mūsējam. Lai gan viss izskatījās mazliet citādi, tas tomēr jau bija kaut kur redzēts.
Dzīvošana viesu ģimenē
Kultūras apmaiņas studenti ASV dzīvo viesu ģimenēs. Manā gadījumā tā bija pavecāka dāma, kura savulaik uz ASV atbraukusi no Latvijas. Mēs sarunājāmies angliski, lai gan viņa gribēja runāt latviski. Tā kā mans mērķis bija iemācīties angļu valodu, es nepiekritu. Dzīvoju pašos Amerikas ziemeļrietumos, Vašingtonas štatā pie Kolumbijas upes mazā pilsētiņā Stīvensonā (Stevenson), kurā ir 1200 iedzīvotāju.
Pirmās dienas skolā
Mācījos Stīvensonas vidusskolā. Tur no 9. līdz 12. klasei mācījās aptuveni 450 skolēnu no tuvējās apkaimes. Neviens, kas dzīvo citā apdzīvotā teritorijā, nedrīkstēja mācīties šajā skolā, savukārt neviens no Stīvensonas nevarēja mācīties citas apdzīvotas vietas vidusskolā.
Pirmajās dienās skolā bija mazliet grūti. Starpbrīži ilga tikai piecas minūtes, skolai tikai viens stāvs ar daudziem gaiteņiem, tur varēja viegli apmaldīties, tāpēc uz stundām ierados ar nokavēšanos.
Visiem, protams, par mani bija liela interese, īpaši, no kurienes es esmu. Bija ļoti grūti atbildēt, jo Latviju neviens nezināja.
Atšķirīgais izglītības modelis
Vidusskola ASV ir no 9. līdz 12. klasei. Katram štatam ir savs tā dēvēto kredītu skaits, kas nepieciešams, lai beigtu vidusskolu. Vašingtonas štatam tas ir 30. Viens priekšmets – viens kredīts. Katru semestri ir četri priekšmeti vai arī, kā mūsu skolā bija, A un B dienas, kas nozīmēja, ka, piemēram, pirmdien, trešdien, piektdien ir pirmie četri priekšmeti jeb A dienas, bet otrdien, ceturtdien un nākampirmdien – otri četri priekšmeti jeb B dienas. Priekšmetus var izvēlēties pats, taču daudz kas ir obligāts, piemēram, divas sporta klases četros gados, angļu valoda, ASV vēsture, politika un citi priekšmeti.
Zināšanas vērtē procentos
ASV sekmes mācībās vērtē procentos, noteiktai procentu skalai atbilst burts: 90 – 100 procentu ir A, 80 – 89 procenti ir B, 70 – 79 procenti ir C un zem 70 procentiem atzīme ir F. Tas nozīmē, ka esi nesekmīgs. Citās skolās bija arī D vērtējums jeb 60 – 69 procenti. Man kā apmaiņas studentam katrā mācību priekšmetā minimālajam novērtējumam semestrī vajadzēja būt C, citādi skolas vadība varēja sūtīt mājās. Bet zemāka novērtējuma par B man nebija.
Atzīmju labošanu neatbalsta
Skolā, kur mācījos, atzīmes labot nevarēja. Toties neizpildītos mājas darbus vai neuzrakstītās ieskaites varēja rakstīt visu gadu. Tas ir, ja, piemēram, tev ir mājas darbs, kuru esi mazliet izpildījis un iesniedzis skolotājam un dabūjis novērtējumu, pieņemsim, 10%, tad tas arī ir viss. Bet, ja neesi iesniedzis šo mājas darbu vispār, to drīksti izdarīt visa gada laikā. Lielākoties par to pat nepazemināja vērtējumu.
Patriotisms un propaganda
Pirmās stundas sākumā visi skolēni piecēlās un deva zvērestu karogam, ko skolēni uztvēra ļoti nopietni. Pēc tam visi pievērsās mācībām.
ASV skolēniem netieši tika mācīts patriotisms. Piemēram, ASV vēstures grāmata bija viena vienīga propaganda (bez pārspīlējuma). Ja vēl skolotājs ko pielika klāt, tad ASV vienmēr bija pozitīvais tēls pasaules vēsturē, kas bieži vien neatbilda patiesībai.
Stundas divtik garas
Skola parastiem skolēniem sākās pulksten 8.20. Tiem, kas darbojās skolas orķestrī, katru dienu skolā bija jāierodas pulksten 7.10 uz mēģinājumu.
Viena mācību stunda ilga 90 minūtes, kas man šķita neizturami. Bet ne tikai es, arī lielākā daļa pārējo skolēnu juta to pašu. Arī skolotāji nespēja tik ilgi koncentrēties uz mācāmo vielu, tāpēc parasti vismaz pēdējās 20 minūtes atvēlēja mājas darbu pildīšanai vai atpūtai.
Pēc pirmās mācību stundas katru dienu bija brīvā laika stunda. Kaut kas līdzīgs mūsu audzināšanas vai, kā moderni teiktu, klases stundai. Tajā atpūtāmies un pildījām mājas darbus. Bija arī skolotājs, kas uzturēja kārtību un mūs izklaidēja. Ļoti bieži šajās stundās arī ēdām līdzpaņemtas vai skolotājas sagādātas uzkodas. Spēlējām spēles, skatījāmies filmas, pildījām mājas darbus. Šī stunda gan ilga tikai 30 minūtes.
Pēc otrās stundas bija 40 minūšu pusdienu pārtraukums. Skolai bija savs kopgalds. Tur pusdienas maksāja dolāru un 90 centu, par šo naudu varēja dabūt pēc izvēles galveno ēdienu, kas parasti bija pica, čīsburgers, burrito vai vienkārši sviestmaize. Katram pienācās arī viena maza paciņa piena, salāti, saldais ēdiens un augļi, kas, kā man šķita, parasti garšoja pēc zāles. Šādu ēdienu nevarēju ilgi izturēt, tāpēc vēlāk ēdienu ņēmu no mājām (tas jauniešiem bija populāri) vai neēdu nemaz. Tie, kas neēda skolā, pusdienu starpbrīdī parasti brauca uz centra pārtikas veikaliem nopirkt kādu vairāk vai mazāk neveselīgu pārtiku, piemēram, kartupeļu čipsus, vistas spārniņus vai saldumus.
Mācības beidzās pulksten 15.10. Tad pie skolas gaidīja vairāki dzelteni skolas autobusi, lai uz mājām vestu skolēnus, kas nebrauc paši ar savu auto.
Mājas darbiem cita vērtība
Mājas darbi bija ļoti nozīmīgi. Parasti tie veidoja vismaz ceturtdaļu atzīmes, bet dažos priekšmetos pat 40 procentu, tāpēc skolēni pret tiem izturējās ļoti nopietni.
Vienmēr bija daudz mājas darbu, tie lielākoties bija viegli, bet laikietilpīgi. Piemēram, trigonometrijā mums parasti uzdeva apmēram 50 uzdevumu. Visbiežāk tika dotas jau sagatavotas A4 formāta lapas datorrakstā ar jautājumiem, un neliela vieta aiz katra jautājuma bija atstāta atbildei.
Pierakstu klades nepazīst
Ļoti līdzīgi bija ar pierakstiem. Lai gan šad un tad mums tomēr bija kaut kas jāpieraksta pašiem savā kladē vai vismaz uz kādas papīra driskas, lielākoties mums tika iedotas kopētas lapas ar attiecīgo mācību vielu. Man vienīgajam bija iekārtota katram priekšmetam sava klade. Lielākajai daļai skolēnu klades nebija vispār, toties viņiem bija jau sagatavotas mapes, kur likt skolotāja izdotos materiālus.
Skolotājiem palīdz asistenti
Katram skolotājam stundai bija arī palīgs jeb skolotāja asistents. Tas bija skolēns, kas pieteicies šādā amatā. Skolēnam tā skaitījās parasta klase, kur viņš dabūja vienu kredītu. Asistentam bija jādara tas, ko skolotājs liek. Parasti viņi laboja, bet pa retai reizei arī paši veidoja mājas darbus, pārbaudes darbus un ieskaites.
Šeit arī atklājās noslēpums, kāpēc skolotāji ASV nav tik aizņemti un uzdod tik daudz mājasdarbu.
Gandrīz katram savs auto
Mani ļoti pārsteidza tas, ka vidēji katram otrajam skolēnam bija sava automašīna. Lielākā daļa devīto klašu skolēnu paši vēl nevada auto, braucēji bija apmēram divas trešdaļas 10., 11. un 12. klases skolēnu. Jāpiebilst, ka ASV jauniešiem atļauts automašīnu vadīt no 16 gadu vecuma, autovadītāja apliecību viņi var iegūt daudz lētāk, ātrāk un vieglāk. Turklāt automašīnu ASV var nopirkt, sākot no 1000 dolāriem, kas amerikāņiem ir nieka nauda, jo dzīves līmenis tur, neapšaubāmi, ir augstāks. Arī degviela ir uz pusi lētāka nekā Latvijā.
Ģeogrāfija nav stiprā puse
Skolēni pasaules ģeogrāfijā nav īpaši izglītoti. Neviens manā skolā nezināja, kur ir Latvija. Bet, kad uzzināja, ka tā ir blakus Krievijai, visi sāka domāt, ka es esmu no Krievijas. Daudzi mani sauca par komunistu utt. Bija grūti viņiem iestāstīt, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Man nācās atbildēt uz jautājumiem, piemēram, kā es nokļuvu Amerikā – ar lidmašīnu vai mašīnu? Es atbildēju, ka ar mašīnu pāri okeānam. Vaicāja, vai Latvijā ir elektrība, datori, auto, vai mēs svinam Ziemassvētkus utt.
Obligātais nerada interesi
Liela daļa skolēnu pret mācībām neizturējās nopietni, viņiem neinteresēja, kas notika stundās. Parasti skolēni necentās neko darīt papildus uzdotajai mācību vielai, kas, manuprāt, bija ļoti viegla. Tas bija šoks – redzēt 12. klasē skolēnus, kuri sēdēja stundās tikai tāpēc, ka viņiem tur bija jābūt. Citādi viņu vecākiem būtu jāmaksā sods. Pēc manām domām, lielākā problēma ir tā, ka vidusskolas izglītība ASV ir obligāta, tāpēc visiem ir jāiet vidusskolā, gribi vai negribi. Un nav arī izvēles iet, piemēram, uz arodskolu vai sākt strādāt.
Ne soli bez zaļās lapiņas
Disciplīna stundās bija pārsteidzoši laba. Skolēni ar skolotājiem nedebatēja, kas man sākumā likās ļoti dīvaini. Vēlāk es sapratu – tas tāpēc, ka skolēniem nav intereses par to, ko viņi mācās. Man sākumā tomēr gribējās ar skolotājiem diskutēt, bet tā nedrīkstēja.
Uz stundām visi ieradās laikus. Ja esi nokavējies, tev jābūt speciālai mazai zaļai lapiņai, kuru izsniedz kancelejā un uz kuras ir rakstīts, ka tavs kavējums ir attaisnots. Ja tādas nav, skolotājs iedod parakstīt īpašu veidlapu. Ja tā tiek parakstīta četras reizes, tiek zvanīts vecākiem, skolēnam piemērotas soda sankcijas.
Ja pēc pusdienām uz trešo stundu kāds ierodas ar nokavēšanos un bez attaisnojuma, viņu soda – nākamais pusdienas pārtraukums jānosēž klasē. Nekas nav jādara, vienkārši jāsēž. Parasti iznāca noskatīties, kā skolotājs notiesā savu līdzpaņemto maltīti.
Lai izietu no klases stundas laikā, bija nepieciešama speciāla zaļa lapiņa, kas skolēnam pašam jāaizpilda. Uz tās vajadzēja rakstīt savu vārdu, vietu, uz kurieni dodas (tualete, kanceleja u.c.), laiku, kad pamet klasi un laiku, kad atgriezīsies. Šī lapiņa bija jāiedod skolotājam parakstīt, tikai tad drīkstēja pamest klasi.
Uz tualeti vienā laikā nekad nelaida vairāk kā vienu skolēnu. Tikai tad, kad viens atnāca, prom drīkstēja iet nākamais.
Ja kāds skolēns traucēja stundu, skolotājs gluži vienkārši pateica: “Ej ārā!” Tas būtībā nozīmēja, ka tev ir jāiet pie direktora, jo gaitenī stundas laikā bez zaļās lapiņas atrasties nedrīkst. Savukārt, ja nav lapiņas, tevi noteikti kāds no skolas personāla “noķers” un sagādās problēmas. Tāpēc, ja kāds tika izsūtīts ārā no klases, viņš tūliņ pat gāja runāt ar direktoru par to, kāpēc viņu izdzina.
Sports ASV skolās ir cieņā
Sports ASV nozīmē ļoti daudz. Tev nekad nebūs tik daudz draugu, ja tu būsi gudrs un veiksmīgs mācībās, kā tad, ja iestājies sporta komandā un sevi pierādi.
Katrai skolai ir vairākas sporta komandas – mūsu skolai bija volejbola, basketbola, futbola, amerikāņu futbola, beisbola, softbola, tenisa, vieglatlētikas, deju un golfa komanda.
Pats nozīmīgākais sporta veids, protams, ir amerikāņu futbols. Zēni, kas ir šajā komandā, skaitījās paši spēcīgākie, veiklākie un arī skaistākie jeb, citādi izsakoties, pieprasītākie meiteņu vidū.
Sports ASV ir daudz augstākā līmenī nekā pie mums. Es biju iestājies vieglatlētikas komandā. Mūsu treneri bija profesionāli. Turklāt viņi paši varēja izdarīt to, ko gribēja no tevis. Visi treneri bija atlētiski un ļoti bieži darbojās kopā ar mums. Viņi centās sportu padarīt par aizraujošu laika pavadīšanas veidu, lai tas cilvēkiem neasociētos tikai ar kaulu laušanu un muskuļu sāpēm.
Man ļoti patika, ka sportā cilvēki netika šķiroti. Proti, tu vari būt resns vai tievs, sportisks vai ne, tev pat nav jāzina spēles noteikumi vai jābūt priekšzināšanām. Pietiek ar to, ka tev ir vēlēšanās nodarboties ar attiecīgo sporta veidu. Nekad nebija tā, kā diemžēl notiek Latvijā, ka labākie tiek atlasīti un sliktākie atmesti. Tur visus vērtēja vienādi, neradot kompleksus ne tik veiksmīgiem un neļaujot kļūt iedomīgiem labākajiem.
Tomēr, lai varētu piedalīties sporta komandā ilgstoši, bija viena būtiska prasība: tu nedrīkstēji būt nesekmīgs nevienā mācību priekšmetā. Sākumā tevi brīdināja par to, ka esi nesekmīgs un tev ir jāuzlabo savas atzīmes, pēc tam, ja nekas nemainījās, nesekmīgais nedrīkstēja vairs piedalīties treniņos līdz tam, kamēr atzīmes tika uzlabotas vai arī priekšmeta skolotājs apstiprināja, ka sekmēs ir progress. Šī, manuprāt, bija lieliska ideja. Latvijā skolām nav savu komandu un skolai īpaši neinteresē, ko dara skolēns ārpus mācību laika. Savukārt ārpusskolas sporta komandām neinteresē, kas notiek skolā, tādēļ skolēni bieži paliek nesekmīgi sporta dēļ.
Neatkarība no vecākiem
Lielākajai daļai jauniešu ASV nav daudz brīvā laika, jo viņi strādā. Parasti viņi pēc stundām iesēdās savos auto un brauca uz darbu. Jaunieši manā vecumā jau ir vairāk vai mazāk neatkarīgi no vecākiem. Vecāki saviem bērniem vidusskolas vecumā kabatas naudu nedod, vienīgais – jaunieši dzīvo pie vecākiem un par pārtiku paši nemaksā. Lai gan man bija viena paziņa, kura dzīvoja kopā ar savu mammu, un viņas abas pirka katra savu pārtiku.
Jāatzīst arī, ka darba tirgus ASV ir daudz lielāks. Katram jaunietim, kurš vēlas iegūt darbu, tāda iespēja pastāv. Jautājums: kādu darbu. Parasti jaunieši strādā viesnīcās, ātro uzkodu restorānos, par veikalu asistentiem. Bet īstajā brīvajā laikā jaunieši brauca cits pie cita uz mājām skatīties filmas, devās kopīgi uz kino vai boulingu. Ļoti izplatītas bija tā sauktās nelegālās ballītes, kad jaunieši sapulcējās kādā mājā un vienkārši piedzērās.
“Zālīte” šķiet parasta lieta
Marihuāna amerikāņu jauniešu vidū ir ļoti izplatīta. Šķiet, gandrīz katrs jaunietis līdz 16 gadu vecumam jau ir paspējis vismaz vienu reizi to pamēģināt. Visai bieži redzēju skolēnus ar stiklainām acīm un šķību skatienu, pats dīvainākais, ka skolotāji par to nekad neieminējās.
Vienreiz, kad skolā ierados slims, man kāda meitene pajautāja, vai es esot sapīpējies. Šādu jautājumu Latvijā man nekad neviens līdzīgā situācijā nebūtu uzdevis.
Mani ieguvumi
Gandrīz deviņus mēnešus būdams prom no ģimenes, draugiem un ikdienas rutīnas, es ieguvu ļoti daudz. Pirmkārt, izpildīju savu galveno mērķi – tagad brīvi pārvaldu angļu valodu. Arī sapratu, kāda ir amerikāņu attieksme pret dzīvi un pasauli, pret citām valstīm un valodām, arī tādu mazu valstiņu kā Latvija.
Es iemācījos skatīties uz lietām citādi un sapratu, ka daudzas līdz šim nebiju novērtējis un daudzas biju pārvērtējis. Tagad man ir iespēja salīdzināt.
Edgars Zīverts, Spīdolas ģimnāzijas skolnieks
