Kādas paziņas stāstītais atmiņā noteikti paliks uz mūžu un būs laba mācība ne tikai viņai, bet ikvienam, kas šo rakstu izlasīs. Tas ir stāsts par to, kā gadu vecs mazulis gandrīz nosaldēja savu mammu.
Kādas paziņas stāstītais atmiņā noteikti paliks uz mūžu un būs laba mācība ne tikai viņai, bet ikvienam, kas šo rakstu izlasīs. Tas ir stāsts par to, kā gadu vecs mazulis gandrīz nosaldēja savu mammu.
Tas notika pirms trim gadiem kādā dzīvoklī Jelgavā. Mazajam Dāvim vēl nebija gadiņš, kad viņš pirmo reizi savā mūžā nopietni “pārmācīja” mammu.
Bija ļoti auksta ziemas diena. Anita ar bērnu dzīvojās pa istabu, jo sals bija pārāk stiprs, lai dotos pastaigā. Mammai todien mājās bija lielā veļas diena. Dāvis vēl nestaigāja, taču itin veikli, pie kaut kā pieturoties, slējās kājās un stāvēja. Galvenokārt viņš pārvietojās rāpojot. Anita, izmazgājusi veļu, devās uz balkona to izžaut, aiz sevis aizverot durvis. No blakus istabas atrāpoja Dāvis – pavisam mierīgs, jo viņš redzēja, ka māmiņa nekur nav pazudusi, bet gan rosās uz balkona. Zēns klusu pierāpoja pie balkona durvīm, uzslējās kājās un, klikš, nospieda durvju kliņķi uz leju. Balkona durvis bija ciet. Ko darīt? Anita uz balkona bija izgājusi īsā frotē halātiņā, bet laukā – ap desmit grādu sals. Viņa redzēja, ka Dāvītis istabā raud. Laukā gar piecstāvu māju nemanīja neviena cilvēka, kuru pasaukt palīgā, arī kaimiņu logi bija cieši aizbultēti. Anita pamanīja, ka Dāvis istabā apgāž ūdens spaini un bļauj. Viņa centās bērnu smīdināt, lēkājot un sitot plaukstas, lai nenosaltu arī pati, kamēr kādu sasauks palīgā. Arī telefons palicis istabā, tāpēc piezvanīt nav iespējams. “Uz balkona bija Dāvja ragaviņas, domāju, ja ilgāk neizturēšu, izsitīšu ar tām balkona durvju stiklu, bet žēl… tikko ielikām jaunus logus un durvis,” atceras Dāvja mamma. Anita zināja, ka pulkstenis drīz būs pieci, kad no darba mājās vajadzētu pārrasties vīram. Pa to laiku mammu nelaimē pamanīja kaimiņiene un no augšējā stāva nometa siltu segu un zeķes.
Ap pieciem pārradās Dāvja tētis, taču viņš sievu neredzēja. Arī viņa nemanīja vīru, jo balkons atradās mājas otrā pusē. Viņš zvanīja pie durvīm, bet tās neviens neatvēra. Varēja saprast, ka no iekšpuses durvīs ir atslēga: “Sieviņa laikam atpūšas, lai jau! Arī man vēl šādas tādas darīšanas pa veikaliem, mājās piebraukšu vēlāk,” nodomāja vīrs, iesēdās mašīnā un prom bija. Par laimi, garām mājai brauca sievietes brālis un ieraudzīja uz balkona lēkājam māsu. Viņš izsauca ugunsdzēsējus, kas pa kāpnēm nokļuva līdz ceturtajam stāvam, izsita virtuves logu, kas vienīgais vēl nebija nomainīts, atvēra balkonu un izlaida Anitu no “krātiņa”.
Anita spriež, ka uz balkona nosēdējusi vairāk nekā divas stundas, bet tētis jau tajā pašā dienā durvju rokturi nomainīja, lai kliņķis būtu jāver uz augšu.
