Jelgavas Jaunā teātra aktieri Ulvis Katišs un Jēkabs Kalnājs apbur ar savu aizrautīgo sprēgāšanu un humora izjūtu, kā arī ar domāšanas pauzēm, pēc kurām izskan kāds prātīgs un trāpīgs spriedums.
Jauniešus 31. janvārī varēs vērot uz Jelgavas kultūras nama skatuves izrādē «Viens pret vienu». Gan Jēkabam, gan Ulvim darbs ir ļoti tuvs un personīgs. Personāžu raksturs un viņu dzīves līnija ir kopīgi attīstīta, un izrādes tapšanā ieguldīts milzīgs un radošiem strāvojumiem piesātināts darbs.
– Ko jūs studējat?
Ulvis: Es pašlaik studēju Ozolniekos, Baltijas Kalpošanas skolā. Studēju Bībeli, tā ir Bībeles skola. Varētu teikt, kā koledža, jo mācības ilgst gadu. Pēc tam saņemu diplomu un varu izdomāt, vai tālāk studēt Latvijas Universitātē. Skolai ir sakari ar Dāniju, var arī braukt turp studēt.
– Nedomā par Kultūras akadēmiju?
U.: Pirms diviem gadiem mēģinājām iestāties. Varbūt jāpamēģina arī šogad.
Jēkabs: Varētu sporta pēc pamēģināt. Es pašlaik strādāju, iespējams, ar nākamo gadu atsākšu mācības.
– Aktiermākslas vai citā nozarē?
J.: Aktiermākslā noteikti ne, jo tā nav perspektīva nozare, kurā iegūt izglītību, lai dabūtu darbu un naudu, ar kuru pēc tam varētu dzīvot.
– Skarbi.
J.: Teātris paliek kā hobijs. Spēlēt jau vari vienmēr.
U.: Tu to nedari naudas pēc, bet tāpēc, ka tev tas patīk.
– Kā pievērsāties aktiermākslai?
U.: Vienā laikā tas bija?
J.: Jelgavas Jaunajā teātrī.
U.: Pareizi, tev taču bija tas ansamblis.
J.: Vēl pamatskolā bija skolas pulciņu tipa teātris.
U.: Bet tad radās tā interese…
J.: … jo skolās parasti ir savā ziņā primitīva un nenopietna attieksme. No tā arī rodas vēlme to dabūt nopietnāku.
U.: Tas bija 10. klasē. Es gāju uz amatieru teātri.
J.: Tas bija brīdis, kad Jelgavas Jaunais teātris atkal apvienojās. Atnāca jaunais režisors Rihards Svjatskis. Vecākiem bija saistība ar Jauno teātri, kad trupa atjaunojās, un mūs uzaicināja pamēģināt.
– Teātris jums paliks hobija līmenī?
J.: Noteikti. Ko nozīmē hobija līmenī? Protams, nevar būt tā, ka tev ir štata vieta. Grūti būs pelnīt tikai ar to, bet arī tagad, hobija līmenī, teātris piespēlē dažādas papildu iespējas. Piepelnīties ir iespējams. Esi spējīgs piedalīties arī pasākumos, vadīt bērnu ballītes un līdzīgas lietas darīt.
U.: Es esmu domājis vēlreiz mēģināt stāties aktieros. Pamazām saprotu, ka teātris ir sirdslieta, ko neaizmirst. Es ietu un stātos aktieros, lai teātri varētu spēlēt un izrādes pats veidot. Ne lai kādā citā teātrī spēlētu, bet sev. Tagad gan uz citas nots aiziet. Es to gribētu darīt tā, lai ir ar zināmu nozīmi. Dievam to darīt. Tas ir jau bišķiņ kaut kas cits. Un darīt to profesionāli, nevis amatieru līmenī, bet tā, ka iegūsti stabilas zināšanas un pieredzi. Spēlēt teātri savai izaugsmei… Arī dot cilvēkiem ko morālu un ētiski vērtīgu, lai varētu sirdis uzrunāt. Cik daudz tomēr ir izrāžu, kuras skaties un domā – ko es šeit daru?
– Kā radās «Viens pret vienu»?
J.: Mūsu iepriekšējā izrāde «Kraukļa ligzda» bija veidota Hičkoka ietekmē. Viņam ir filma «39 soļi». Plakātā bija tā kā Džeimss Bonds, lai parādītu, ka tā ir spiegu izrāde. Mēs abi spēlējām vienu lomu. Vienā cēlienā viņš ir tas cilvēks, otrajā – es. Tēls bija uzbūvēts, un gribējās kaut ko vēl darīt. Jānis Ozoliņš [personāžs] ir interesants, zinājām, ka viņš patīk cilvēkiem. Izdomājām – ok, taisām!
U.: Pamazām, pamazām… Viss sākās ar improvizācijas mēģinājumiem. Mums nebija skaidras domas, kurp ejam, tas bija pilnībā no nulles. Apmēram tā – ko mēs zinām par Jāni Ozoliņu? Sākām domāt par viņa pagātni un piedzīvojumiem pirms un pēc «Kraukļa ligzdas». Nāca ideja, ka mums ir divi tēli. Tad dzima visādas trakās domas.
J.: Abi jau dzīvojām Rīgā, daudz laika mēģinājumiem nebija. No rīta līdz vakaram mēģinājām, filmējām improvizācijas, beigās likām kopā. Režisors rakstīja scenāriju. Tad īsto scenāriju trīs reizes izšvīkojām. Esam diezgan apmierināti ar to, kas sanācis.
U.: Gala iznākums ir sulīgs.
J.: Cilvēki saka – pilnībā sevi ieraudzīja.
U.: Brīžiem ir tā personības dubultošanās, kad pats ar sevi konfliktē.
J.: Tēma ir aktuāla – uz ko cilvēks iet, ja viņš strādā darbu, kas viņam nepatīk? Tā ir bieža problēma – viss ir slikti. Cilvēks neko nemaina, lai gan ir iekšējais dzinulis – maini, maini, maini! Nē, man nav spēka, es nevaru neko izdarīt!
U.: Viņš vairs netiecas ne pēc sapņiem, ne pēc kā lielāka. Pārņem rutīna – nu tāda jau ir dzīve, pie tā jāpierod.
– Jānis beigās izraujas no rutīnas?
U.: Tas ir jāredz. Mēs domājām, kā skatītājam to loģiski parādīt. Tad radās ideja, ar kuru mēs attaisnojām pilnīgi visu, kas notika izrādē.
J.: Bija grūtības saprast, kā tas reāli ir iespējams, lai gan tas ir teātris un teātrī viss iespējams.
U.: Beigās viss ir loģiski.
– Teātrī bieži izdodas nākt klajā ar savām iniciatīvām?
U.: Mums ir brīvs režisors – viņš atļauj.
J.: Tā ir vērtība! Trupa var kopā veidot izrādi – katram ir savas idejas. Tās bieži vien nav sliktas. Pamēģina, ja slikta…
U.: … vienkārši aizmirst un iet tālāk.
J.: Ir ļoti daudz improvizāciju.
U.: Protams, ir iedvesma no citurienes, citiem «gabaliem», izrādēm, bet šai izrādei tā ļoti lielā mērā nākusi no mums. Piemēram, bija mums tāda izrāde «Paralēlā pietura».
– Vai mazie teātri var atļauties būt eksperimentālāki par lielajiem?
J.: Mēs neesam tur bijuši iekšā, nevaram pateikt. Ja ir mēģinājums un izdomā – ā, es gribu šitā, tad jau nesanāks, jo būs tā un tā.
U.: Mazajos teātros tas ļoti atkarīgs no režisora – cik viņš ir atvērts jaunām idejām.
– Kāda ir teātra loma mūsdienās?
J.: Man visvairāk «patīk» tas fenomens, ka, aizejot uz koncertu vai izrādi, visi ātri pēc tam dodas prom. Īpaši koncertos tas novērojams – noskan pēdējā dziesma…
U.: … un visi ceļas kājās – man pēc jakas jāskrien. Es gribu televizoru skatīties!
J.: Arī teātra izrādēs tā ir. Man patīk pasēdēt, palikt zālē, ja vien tiešām nav nekur jāsteidzas. Teātrī cilvēkam vajag domāt. Televizoru skatoties, nevajag.
U.: Domāju, cilvēkiem ir vēlme iet uz teātri, bet otra lieta ir cenas. Brīžiem ir – wow! Cik samaksāju! Un ar studenta apliecību vēl! Teātrim var būt liela loma izglītošanā. Izrāde beidzas, priekškars aizveras, bet cilvēks vēl sēž un domā.
– Vai jums ir kādi rituāli pirms mēģinājumiem vai izrādēm?
U.: Tas pat nav rituāls, bet vienkāršs kopā sanākšanas brīdis. Mēs aizveramies un nostājamies aplī, sadodamies rokās. Pa vidu stāv spainis, un iekšā svece.
J.: Svece, kas ir kā dzīvības noturēšana.
U.: Tā liesma!
J.: Iededzam sveci, sadodamies rokās, aizveram acis un elpojam.
U.: Visi vienā ritmā. Ritms kāpinās, beigās izpūšam, sasparojamies, sasitam cits citam pa dibenu. Tā kā sportā «good job!»
J.: Katrs jau arī vienatnē noskaņojamies, padomājam.
– Kā esat attīstījuši personību, spēlējot teātri?
J.: Kautrīgs tāpat esmu. Iemācies atraisīties un uzstāties. Vari paust konkrētu pārliecību, tas ļoti palīdz. Tā ir varbūt slikta īpašība, bet es bieži saku cilvēkiem – vajag darīt tā! Ļoti pārliecināti to saku. Visi saprot, ka tā arī vajag darīt, ja pat īsti nezinu, ko darīt tajā situācijā. Pārliecināšanas spējas tās varētu būt.
U.: Arī pielāgošanās situācijai…
J.: Jā, vari viegli improvizēt. Uzlabojusies saskarsme ar cilvēkiem, jebkuram vari pieiet klāt uz ielas un kaut ko stāstīt.
U.: Pirms sāku iet teātrī, biju noslēgtāks. Teātris ir atvēris. Kā Jēkabs teica, attīstījusies elastība dažādās situācijās. Kad piedāvā vadīt pasākumu, nodomā – kāpēc ne! Ne jau tāpēc, ka maksātu, bet vajag vienkārši izpalīdzēt. Droši vien radošumu un fantāziju teātris ir attīstījis – sāc domāt ārpus kastes.
– Vai, uz skatuves izdzīvojot citu dzīves, paņemat kaut ko sev?
J.: Piesavinies kaut kādas lietas no tēla. Bieži pieķer sevi domājot – oi, šitā ne, tā darīja Ļoļiks.
U.: (Smejas) Tas tev bija! Tev tādi trakie tēli!
J.: Dažkārt nodomāju, ka tas neesmu es, tas no tēla palicis. Bieži vien dzīves situācijās iezogas teksti, kurus teicis kāds personāžs.
U.: Arī ar jokiem tā ir! Bet es cenšos nepārņemt kaut kādas rakstura īpašības, jo tad var aiziet galīgi sviestā. Kaut kādas frāzes… jā.
J.: Ar teātri tik daudz piedzīvots un izdzīvots! Ir tā jaukā sajūta, ka esi ko devis skatītājiem. Tomēr uz skatuves par skatītāju neaizdomājies. Ja spēlēsi viņam, ar domu, ka tik izpatikt, tu kļūdīsies.
– Vai ir kāds aktieris, ar kuru gribētos spēlēt uz skatuves?
U.: Es ļoti labprāt spēlētu ar Jaunā Rīgas teātra trupu! Ļoti gribētu ar Daudziņu. Ļoti fascinē arī Znotiņš. Bet spēlēt līdzās Antai Aizupei… (Smejas.)
J.: Ulvja favorītmeitene!
U.: Ja viņa zinātu…
J.: Viņa noteikti lasa «Zemgales Ziņas!» (Smejas.) Ulvis jau teica par to sajūtu, kas mostas, kad gribas spēlēt, un tā vienmēr jūtama, esot teātrī. Aizej uz Jauno Rīgas teātri un domā, ka viņi ir tik perfekti! Tajā brīdī domāju, ka es arī gribu spēlēt! Gribu būt uz skatuves!
U.: Tāpēc man arī parādījās vēlme spēlēt «Kraukļa ligzdu», jo aizgāju uz «12 krēsliem». ◆
