Atsaucoties uz «Novadiņā» publicēto rakstu «Kuciņu māte zina spoku stundas», kurā pensionētā Jelgavas pils komandante A.Kuciņa stāstīja par saviem pārdzīvojumiem mistiskajā garu pasaulē.
Atsaucoties uz «Novadiņā» publicēto rakstu «Kuciņu māte zina spoku stundas», kurā pensionētā Jelgavas pils komandante Anna Kuciņa stāstīja par saviem pārdzīvojumiem mistiskajā garu pasaulē, uz redakciju piezvanīja ilgus gadus LLU strādājušais ķīmijas pasniedzējs Guntis Zvīgulis. Kaut arī zinātņu vīrs atzina, ka pats spokiem neticot, spoku stāsti viņam ļoti patīkot, un, lūk, kolēģei laborantei Intai Grantai esot ko pastāstīt.
Jāpiebilst, ka pilī visbiežāk spokošanās «reģistrēta» ziemeļaustrumu daļā – tieši tajā vietā, kur gadu desmitiem atradušās Ķīmijas katedras auditorijas, laboratorijas un noliktavas. Pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma beigšanas Inta Granta tur sāka strādāt 1960. gadā – laikā, kad Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pārcēlās no Rīgas uz Jelgavu. Ķīmijas katedras laborantes amatā viņa nostrādājusi trīsdesmit divus gadus. Taču tikšanās ar spoku Grantas kundzei gadījusies tikai vienu reizi, un tas noticis kādas karstas vasaras pēcpusdienā apmēram sešdesmito gadu vidū. Kā jau parasti augusta otrajā pusē, pilī cilvēku bijis maz – lielai daļai darbinieku vēl beidzamās dienas turpinājās atvaļinājumi, bet studentiem – brīvdienas.
Zīmīgi, ka ķīmiķi satiksmei starp stāviem, kā arī starp Pārtikas tehnoloģiju fakultātes telpām un dekanātu, kas atrodas pils ziemeļrietumu daļā, vēl joprojām izmanto nelielās kāpnes, kas izved no pils netālu no Ziemeļu vārtiem. Tā šis bieži ejamais attālums iznāk krietni īsāks nekā tad, ja lietotu lielās parādes kāpnes, kas tādā «klusajā sezonā» parasti stāvēja slēgtas. Todien jau pirms pašām darbdienas beigām Grantas kundze bija nogājusi pa šīm nomaļajām kāpnēm līdz kādai telpai pirmajā stāvā. Iepriekš viņai gan bijusi savāda priekšnojauta, ka nevajadzētu nekur vienai doties, taču racionāli apsvērumi ņēmuši virsroku.
Kārtojot darba lietas, Inta pēkšņi manījusi, ka noklaudz ārdurvis un kāpņu telpas koridorā kāds ienāk. Mirkli viņa minstinājusies: «Ko darīt? Vai droši doties uz kāpnēm, lai šis vēlīnais nācējs paliktu aiz muguras, vai arī pagaidīt un palaist viņu pa priekšu.» Grantas kundze izšķīrusies par pirmo situācijas risinājumu. Tā nu viņa atvērusi durvis un koridorā apmēram piecu metru attālumā ieraudzījusi nācēju, kas tuvojies kāpnēm no ārdurvju puses. Tas bijis liela auguma solīds kungs, tērpies melnā uzvalkā, baltā kreklā, galvā cilindrs. Pār vienu roku pārmests putekļu mētelis vai pleds, otrā – elegants spieķis, tieši tāds, kā rāda filmās par vecajiem laikiem. Seja kungam bijusi ļoti bāla. Vaibsti skumji nopietni, acis gan jaunā sieviete nav varējusi saskatīt.
«Kur tad tu spokam acis redzēsi,» vēlāk mājās ironizējis Intas tēvs, kas palicis pie domām, ka šī spokošanās droši vien bijusi kāda teātri mīloša studenta joks. Taču toreiz, ieraugot dīvaino, karstajā vasaras dienā nepiemēroti ģērbto, saules iedeguma neskarto kungu, Inta steigšus devusies augšā uz savu laboratoriju. Aiz muguras bijuši dzirdami elegantā spieķa piesitieni pakāpieniem, taču atskatīties lejup laborante tomēr nav spējusi – kaut kāda neaptverama vara liegusi to darīt. Nonākusi pie kolēģēm, Inta teikusi: «Es laikam redzēju pils spoku.» Kolēģes gribējušas tā kā smieties, tomēr smiekli nenākuši. Ilggadējais Ķīmijas katedras vadītājs nelaiķis profesors Kārlis Švalbe par šo stāstu grozījis galvu un neteicis neko.
Interesanti, ka pēc pāris nedēļām laborantes redzēto parādību sastapusi tolaik jaunā pasniedzēja Ingrīda Ozoliņa. Kungam gan bijis galvā nevis cilindrs, bet katliņš, un viņš nevis nācis pilī iekšā, bet gājis ārā… Taču tas arī viss. Vairāk nekādus spokus ne Grantas, ne Ozoliņas kundze neesot redzējušas. Turklāt šajā sakarā viņas nav izjutušas nekādu nepatiku vai bailes, kaut ne vienreiz vien darbā gadījies aizkavēties vēlu, pēc tam iet mājup pa tumšiem pils koridoriem. Tomēr Inta Granta šad tad domājusi par to, kāpēc šis savādais kungs parādījās nevis, piemēram, parādes durvīs, bet tieši pils ziemeļaustrumu stūrī. Kas pilī šajā vietā bijis agrāk?
Jau iepriekšējā rakstā par Kuciņu mātes vērojumiem tika citēta Pils muzeja vadītāja Ginta Linīte, kas uzskata, ka vēsturnieku rīcībā tomēr nav nekādu dokumentālu liecību par to, ka Jelgavas pilī kāds ir gājis bojā vardarbīgā nāvē, un tad nu parapsiholoģiski šīs personas gars varētu tur spokoties. Bet patiesību jau ir bezgalīgi daudz, un ne viss, kas dzīvē noticis, it īpaši vecajos laikos, ticis atbilstoši dokumentāli fiksēts. Galu galā lieta var būt interesanta pilnīgi no citas puses. Spoku stāsti, kas taču patīk daudziem, var būt interesants moments tūristu piesaistei.
