Latvijas Nacionālā konventa par Eiropas nākotni otrajā sanāksmē tika uzsvērts, ka referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā sabiedrības attieksmei jābūt «apzinātai», «balstītai uz zināšanām un informāciju».
Latvijas Nacionālā konventa par Eiropas nākotni otrajā sanāksmē tika uzsvērts, ka referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) sabiedrības attieksmei jābūt «apzinātai», «balstītai uz zināšanām un informāciju». Viens no Latvijas pārstāvjiem Eiropas konventā Edvīns Inkēns minēja, ka līdz referendumam ir jāīsteno komunikāciju kampaņa par pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem attiecībā uz Latvijas iespējamo iestāšanos ES. Sabiedrības informēšanā esot jāizmanto «valsts pārvaldes centrālo institūciju pieredze» un «jāiesaista nevalstiskās organizācijas». Komunikāciju kampaņai esot jābūt aktīvai un orientētai uz informatīvo materiālu piegādi. Par kampaņas galveno mērķauditoriju jāuzskatot tā sabiedrības daļa, kura vēl nav izšķīrusies par balsojumu referendumā un kuras balsojumu varot ietekmēt nepilnīgas zināšanas par ES. Protams, nekas nenotiek pats no sevis, tas ir, bez naudas. Tādēļ «vēl šīs valdības laikā ir jāsagatavo nepieciešamo finansu līdzekļu projekts komunikāciju kampaņai, un finansu līdzekļi ir jāvirza vispusīgas, patiesas un objektīvas informācijas sagatavošanai, izplatīšanai un diskusiju veidošanai,» sacīja E.Inkēns. Pats par sevi saprotams, ka ar to domāta galvenokārt pozitīva informācija.
Iespējams, ka tiešām ir jēga maksāt par pārliecināšanu. Taču var gadīties, ka tas tomēr neatmaksāsies – ja nu eiroskeptiķu izrādīsies vairāk? Taču jebkurā gadījumā visiedarbīgāk var pārliecināt ne ar komunikāciju kampaņām un apdrukātu papīru žūkšņiem, bet ar konkrētiem pierādījumiem par ES kā sistēmas priekšrocībām.
Diemžēl mūsu politiķi (starp citu, tāpat kā viņu kolēģi visā pasaulē) ļoti maz ieklausās jauniešos. Lielākoties tiek apriori uzskatīts, ka viņi pārsvarā ir «eirooptimisti». Taču tieši jaunieši ir tie, kuri vairāk «kustas» – ceļo, strādā Eiropas Savienības valstīs, staigā pa tām, redz «no iekšpuses» un aptausta ne tikai spožo laķējumu, bet arī, piemēram, hipertrofēto birokrātiju un daudzās iekšējās pretrunas. Prātā kāda jauna puiša pretjautājumi, kad viņam radio korespondents jautāja, vai viņš atbalsta vai neatbalsta Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā: «Vai jūs redzat kādu problēmu, kuru mēs nespētu atrisināt, neiestādamies ES? Un vai kādu no šīm problēmām ES risinās mūsu vietā?»
Cita mūsu politiķu kļūda ir tā, ka viņi vienkārši ignorē varbūtību, ka tautas nobalsošanā vairums neatbalstītu iestāšanos ES, jo teorētiski pat nepieļauj šādu iespēju. Turklāt arī topošajiem politiķiem – tiem, kuri vēl tikai kandidē uz Saeimas deputātu vietām, nav ne jausmas, kas būtu iesākams, ja mūsu sabiedrība tomēr noraidītu iestāšanos ES.
Starp citu, līdzīga neizpratne vērojama arī pašā Eiropas Savienībā. Piemēram, nav skaidrības par to, ko darīt gadījumā, ja Īrija iespītēsies un neparakstīs Nicas konvenciju. Šāda scenārija attīstība vienkārši nav paredzēta. Toties kāds vienkāršs Zemgales zemnieks, kurš no politikas ir tik tālu kā viņa saimniecība no Īrijas, atbildēdams uz šo jautājumu, noplātīja rokas un novilka: «Re nu, tas varētu būt Eiropas Savienības beigu sākums. Nez vai Latvija maz pagūs iestāties tajā?…»
Ir jau labi, ja priekšā redzams mērķis un tiek darīts viss, lai uz to virzītos. Taču diezin vai ir prātīgi, būvējot ceļu, tam paredzēt tikai virzienu «turp». A ja nu zirgs tomēr iespītēsies, tas ir, ja Latvijas reņģēdāji nebūs apmācāmi un pārliecināmi ne ar kādām kampaņām, ne par kādu naudu, un beigu beigās pateiks «nē» Eiropas Savienībai? Vai tiešām «projektētājiem» nebija jāparedz garajā un grūtajā ceļā kaut pāris, kaut viens stāvlaukums, kurā ja ne gluži griezt ilksis apkārt, tad vismaz pārpīpēt, padomāt, ko iesākt, ja, tuvāk tiekot, tas brīnišķais rožu klēpis tur, priekšā, izrādīsies ne tik smaržīgs un svaigs kā no tālienes?.. Viņiem vismaz būtu jābūt gataviem atbildēt uz iedzīvotāju jautājumu – kas notiks, ja kaut hipotētiski pieņem, ka ES paliks atsevišķi un Latvija – atsevišķi? Varbūt, izsmeļoši atbildot uz šo jautājumu, būtu iespējams daudz pārliecinošāk (un arī lētāk) aģitēt «par». Taču pagaidām politiķi atbildes vietā vienkārši atgaiņājas.
