Krievu klasikas programmu klausītājiem kultūras namā piektdienas vakarā pulksten 19 priekšā cels Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris.
Krievu klasikas programmu klausītājiem kultūras namā piektdienas vakarā pulksten 19 priekšā cels Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris. Diriģēs Enhē (Enhbātars Bātaržavs) no Jekaterinburgas.
Enhē šīs sezonas plānā jau ierakstīti vairāk nekā sešdesmit koncertu. Citādi kā piesātinātu šo laiku nevar raksturot arī akadēmijas orķestris. Atliek vien priecāties par to, ka pieprasītais diriģents un aizņemtais kolektīvs atraduši laiku viens otram, lai kopīgi sniegtu divus koncertus (otrs notiks JVLMA sestdien).
Enhbātars Bātaržavs dzimis 1964. gadā Ulanbatorā Mongolijā diriģenta un balerīnas ģimenē. Mūziķa gaitas sācis ar čella apgūšanu mūzikas skolā un 1983. gadā ieguvis pirmo vietu Mongolijas čellistu konkursā. 1984. gadā izglītošanos čella spēlē viņš turpināja Krievijā Urālu Valsts konservatorijā Jekaterinburgā (toreizējā Sverdlovskā). Kā piebilst pats, otras specialitātes – diriģēšanas – apguvi savulaik esot likusi apsvērt rokas trauma. Enhē diriģenta prakse orķestrī, kurā viņš parasti veica čellista pienākumus, sākās studiju piektajā gadā visai “ekstrēmos” apstākļos: bija jāglābj koncerts, aizvietojot pēkšņi saslimušu diriģentu. No 1996. gada Enhē ir Jekaterinburgas Valsts filharmonijas savienības kamerorķestra mākslinieciskais vadītājs un diriģents. Viņš ir pagājušā gada Prokofjeva konkursa laureāts.
Prokofjeva IV starptautiskajā diriģentu konkursā ar talantīgo mūziķi iepazinās arī mūsu Mūzikas akadēmijas orķestra diriģents Andris Vecumnieks. Viņš Enhē raksturo kā mūziķi, kuram piemīt šarms, apbrīnojama spēja saprasties ar orķestra māksliniekiem un fenomenāli lakoniska, augsta līmeņa diriģēšanas tehnika. Rūpīgs, skaidrs un spilgti tēlains darbs atraktīvas, pat (labā nozīmē) teatrālas, suģestēt un aizraut spējīgas personības sniegumā. Emocionalitāte un spēja saprasties ar solistiem un kolektīvu – šādus iespaidus par Enhē pauduši arī Nora Novika un Rafi Haradžanjans pēc uzstāšanās Jekaterinburgas klavierduetu festivālā deviņdesmito gadu beigās. Pats Enhē atzīst, ka distancētības vai “subordinācijas” apziņa ar diriģenta darbu viņa izpratnē nav savietojama. Ar orķestri nevis “jākaro”, bet jāiedraudzējas, lai abas puses sadarbību atzītu par vienlīdz bagātinošu.
No pirmā Latvijas apmeklējuma viesim palikšot ļoti daudz siltu iespaidu – sākot ar studentu dedzību un spējīgumu un beidzot ar visapkārt skanošo latviešu mēli: valodu nesaprazdams, viņš tajā klausoties kā mūzikā.
Koncerta programmā ir krievu klasikas pērles. M.Gļinkas simfoniskā fantāzija orķestrim “Kamarinskaja” – hrestomātisks, bet tālab nebūt ne bieži dzirdēts skaņdarbs. S.Rahmaņinova “Simfoniskās dejas” – komponista vēlīnās daiļrades auglis – “ciets rieksts” jebkuram profesionālam kolektīvam, vienlaikus darbs, bez kura nebūtu iedomājama ne tikai krievu 20. gadsimta vidus mūzikas kopaina vien. A.Glazunova liriskajā koncertā vijolei ar orķestri solo spēlēs akadēmijas 4. kursa audzēknis Arvīds Zvagulis. Viņu šis skaņdarbs savulaik vispirms ieinteresējis ar to, ka to atskaņo ļoti reti, kaut arī Glazunova vijoļkoncerts ierindojams sešu lielāko veikumu skaitā žanra vēsturē.
